pie Zii.

gan ar torni cīnījāmies, gan aiz vaiga bāzām... visu kā pienākas, taču tornis uzvarēja mūs. rīts* bij pasmags, nakts ar padzisušu filmu (jā, zinu jau, ka ar ko tādu nelepojas. es jau nemaz ar ne!), bet tas ko atceros - visu cieņu.., taču diena - staaaarojoša ((:, laimes pilna, ar gozēšanos saulītē, brokastu ēšanu pusdienlaikā, ledaina sidra malkošanu, + pat darbā pabiju. un galu galā - veiksmīgi tiku pie 2-ratu-ceļabiedra, kurš kalnu un dubļu nebaidās.
kuuuuldīga, mēs nākam.
*rīts centrā arīdzan mani šokēja - pie bērnu pasaules puika sēdēja un caur vēnu sevī vadīja nešķīsto vielu. :| šķiet pirmo reiz redzējo ko tādu, pietam gaišā dienas laikā, pašā rīgas viducī. ek. bet mājās vakarā braucot manīju kādā dārzā ōpīti ar basām kājām, kurš laistīja dārzu. ar kannu (: kjūt.
eju pakot somu un izbraukt ar jauno velo. uf..

aug*

līdz valkai tikām, šķiet, visfantastiskākajā stopējienā ever. paldies, ieviš.
un valkā....mm....
saulīti baudījām, mūziku, alu, burbuļus, cepumus, kuci, auskarus, parpalu kalnus, maģisko mēnesi un citus brīnumus.
neliels ieskats :D ->
http://trubaz.com/?what=watch&id=82422



































agri gan prom vēlāmies, bet manas acis vairs vaļā ne ar kādu spēku nevarēja noturēt. un bij arī jābrauc mājās gulēt - ieviņai tak jubeleja jāsvin.
uz to pamodos līdz ar nagiem. izmazgāju matus un uzvilku kleitu - liekas pirmo reiz tik ātri biju sataisījusies. taču kā jau blondīņu crew - mēs nokavējām pusstundu ... heh. vsjo normaļna!
limuzīns, rodeļi, un šampis vairāk nekā vajadzētu.
un tad vēl stopēt, ja mugurā lateksa kleita (ne man, ne man..). paķēra mūs vīrietis, kurš jau 8 h no maskavas ceļā. par politiku, korupciju utml sarunas ritēja, bet ārā satumsa. vecrīgu sasniedzām veiksmīgi.
nākamo dienu pavadīju darbā. pēc tam tik vakarā vēl līdz tētdzīvoklim pēc mantām aizbraucām. bij jocīgi tur tā...bez viņa...
pēc garās dienas devos skriet. uf, ku tas bij tīkami. laikam gan nepareizo mūziku biju izvēlējusies, jo pusi "skrējiena" nodejoju. jēj jēj
*the caesars - jerk it out

mūvī

pārēdos. un saņēmu uzaicinājumu doties uz filmu vakaru.
satiku tiešām jaukus cilvēkus. malkoju vīnu. un filmas - kā gan filmu vakars bez tām, smieklīgām, aizraujošām, domāt liekošām un gluži pretēji.
toties rīt ceļi, mašīnas un valka. un 'rīt' būs tad, kad būšu pagulējusi.
ar labu nakti (:

mm-mmm

rabarberu-rupjmaizes kārtojums gatavs. ķeros pie pīrāga cepšanas (ar rabarberiem, protams).
pēc tam arī pusdienas. māras īpašās.
ņamm...
nu nu - kurš brauks ciemos? ((:

*muzik - gustavo - evita

B -

izrādās, var būt arī garlaicīgas asinis. he.
bet tā kā man tāda problēma nav - jādodas šķirties no kāda maisiņa savu asiņu. wiiii
drebošām rokām pildu anketu un sniedzu pirkstu pāris lāšu nosūkšanai...pagājušo reiz mani aizūtīja pāris mājas tālāk. jāpārstāj sevi regulāri caurdurt, dzīvot stresā, par maz gulēt, neveselīgi ēst. taču ne šoreiz. pat uzslavēja par ierašanos, jo grupa, kas man, reta un makten nepieciešama. jeej. nu vismaz kaaaut kaaam es deru!! dzīvi veltīšu asinīm. bet ko nu par to. ap mani čubinājās un bužinājās, aptekalēja un uzraudzīja 4 acu pāri vienlaicīgi. visssa uzmanība man, pārējie donori tusēja vienatnē ((: ne minūte miera, jo vislaik jautājumi par pašsajūtu, vai vēlos ūdentiņu, utt... kā tādā spa kūrortā. bet tā kā nemanīju savu puslitrīgo zudumu, tad metos laukā no krēsla, sēdos uz velo un, starodama par jauko veikumu, devos tālāk.
fūūd!
kārtīgs ēdiens nopelnīts. taču te pēkšņi, nez no kurienes, pārskrien fantastiska aromāta vilnis. apžilbusi no tā, tikai pēc mirkļa aptveru...zemenes! ar degunu pa priekšu, metos meklēt augļu nodaļu. o jā. ir! ieraudzīju...tuvojos... daru to lēnām un piesardzīgi, kamēr viena sieviete, tikko atlipusi no sava vīrišķa, arī metas klāt zemenēm, smaržo un jau grib ņemt, kad vīrišķis: "Tu nomirt gribi?".. tāpat kā sieviete metās klāt zemenēm, tā arī aizmetās prom. mani šie draudi nespēja atturēt. paņēmu smaidīgāko zemeņizlasi un devos tuvējā pakalniņā, saules apmirdzēta, štaukāt tik iekšā. ou maaaai....mmm... lai gan aromāts par garšu spēcīgāks, prieks neaprakstāms. nez, kas notiks, kad iekš lv sāksies īstais zemeņlaiks. tad kā mūsu jaukais panku draugs - visu somu piebāzt ar zemenēm un doties uz kandavu. vai vienalga uz kurieni. ((: pie viņa arī iebraucam. jāuzcienā tak ar zemenēm divmetrīgais draugs. vēl dabonu paspēlēties ar platleņķi, kad viņa un mūsu ceļi šķiras.
diena, zaļi rozā toņos vadīta, gūst savu punktu uz i iekš vērmaņdārza, kur ieripojam tieši uz kāda vāciski vervelējoša lu studenta ievadrunu, pirms ķerties pie mūziku radošajām uzpariktēm.

ek. sagurums pamatīgs. ar 'cake' iekš auss ripoju mājup. smaidīgi.

šorīts gan nelāgs, jo uzzinu, ka mans visu jaukais mīļais labais modelis noangīnojies (tieeeši pirms infantīles, trakums). fotosesija pārceļas.
ārā silts.
jādodas pēc rabarberiem (;

jel

"[..] tā nu es atkal biju viena. Vienatnē ar savu brīvību un vientulību. Priecīga un noskumusi vienlaikus. Pacilāta un pārbijusies līdz nāvei. Es nekad neesmu jutusies laimīga, dzīvojot viena, bet tajā pašā laikā maz pamazām sanīkstu, ielaižot savā teritorijā otru. Es ilgojos pēc stabilitātes, bet, to ieguvusi, pārbīlī pieglaužu ausis un esmu gatava spert un kost ikvienam, kurš iedomāsies traucēt manu neatkarību. Ja mani ņem, es mūku. Ja bēg no manis, es piespiežu atgriezties. Vai skrienu pakaļ, Vai nogalinos.
Vientulība. Šī mazā brīnumfeja, pēc kuras es kalstu, esot kopā ar kādu. Lietuvēns, kurš šķiet ļaunāks par nāvi, kad esmu viena. Tikai iemīlēšanās īsais mirklis ir kā atelpa sāpēs, kuras nevēlos baudīt."

*muzīk: sarah vaughan - ev'ry time we say goodbye

purVa veloseX (((;

nav ne trejdeviņas laika vienības aizritējušas, kad apņemšanos brokastot purvā piepildu.
...
vakars gan sākās, kad biju beigusi tulkot visas tās ekstrapolācijas, interpolācijas, četru kvadrātu metodes vai ei nu sazin ko.... (: noņēmos. tad jau atlika vien sapakot maizīti, sieru un savārīt tēju termosā, un iepakot lieku džumpāri līdz un varēja desot uz depo. tur morea. šosezon pēdējais. dzīvajā noklausījos tikai mūsu saulītes - mea-culpa un pārējo vakara daļu izlēkāju dencflōrā. hell yeah, ku labi. nedaudz aizsamirsās, ka pēc tam vēl jāmin līdz ķemeriem..
pirms došanās ārā no rīgas piestājām vēl frančos vecas sejas apskatīt (dažas pēkšņi bez dredu kumšķiem, šoks) un dedzināto padzerties. šitādā vīzē ar piestāšanām uztaisījām vēl vienu pieturu - statoil. tur pie siltas paikas tikām. un pie aigara arī.
džekam pa ceļam bij ar mums līdz mājām. tā arī mājās neaizbrauca. atjēdzās ar mums ķemeros ((: un tikai pusceļā sapazināmies - šis pēkšņi lūdza, vai drīkst pajautāt ko personisku. pajautāja, kā mūs sauc .. nja. aija.. māra... šis - aigars. tad nu aigars atvilcies līdz purvam, vēlējās pagulēt. lai jau. "sargāja" mūsu velo. mēs pa to laiku aizdesojām līdz skatu tornītim, tur rupjo maizi ar sieru un karstu tēju baudījām. brekfests labu labais. atpakaļ atgriezušās, aigaru atradām turpat kur atstājām, lai gan bailīgi jau bij uzticēt svešam tipam mūsu rumakus..
puika sakārdināts ar nelielo miega daudzumu nolēma, ka mājās vēl nedosies, bet turpat pagulēs. nu ko - lai veicas :D uz atvadām vēl teica, ka ja viņam 2 meitas būs, tad noteikti saukšot par māru un aiju. tēnks.
mēs - atpakaļ.
tā nu beidzās nelielais braucieniņš. saule gan, paldies viņai, spīdēja kaut to brīdi, kamēr mēs purvā. jēj. vismaz. un skaistie miglas vāli no spoguļiem purvā cēlās mistiski un tālākajos galos veidoja kalnu skatus. SKAISTI. un tāāāāāds miers. ja neskaita vien trakās dzeguzes, kas no visām debespusēm ku-kū, ku-kū...

saule un mežs

šodien neciešu vīriešus. tāpat vien, profilaksei.

rīt...

vakardienas lielā apņemšanās ar šodienu sākt diētu un veselīgu dzīves veidu apstājās makdonaldā. māsa vainīga!
-
toties slāpe pēc festiem kā pēc ūdens tuksnesī. maniakāli.
un sailgojos pēc drediņiem. var just, ka vasara tuvojas...
p.s. pagātne mani izseko. kārtējais lūgums patulkot (tai pat mirklī nāsī iesit vemtpils smaržu). nav jau grūti izlīdzēt (:

mātes, krustmātes

skaisti aizvadīju nedēļas nogali.
pirmkārt jau to sākot ar 5dienas maniakālo tešanos pa rīgu uz visām pusēm, meklējot nepieciešamos materiālus kādam sūtījumam, jo tikai man pēdējā sekundē viss var mainīties un sarežģīties līdz bezgalībai. apzvanot pusi rīgas, iztērējot nervu čupiņu, ap 17iem beidzot viss bij nodošanas kārtībā. bet arī tad nevar viss pa diegu ritēt - zvans - plāni mainās. viens tips, kas saistīts ar visas dienas skriešanu un ņemšanos, ar savu pāragro ierašanos, pabojā ritējumu gludo. neliela saskaņošana un viss tomēr padodas daudz maz kā vēlams. ((: laime pilnīga - kā gan var būt tik jauki un draudzīgi cilvēki, kuriem teorētiski nekāda pienākama tādiem būt pret mani. lai gan viss paveikts, kkas trūkst. bet tad, naktī, a-salā sēžot, saņemu īsziņu, kuras vērtība nenosakāma. to prieku, to sajūmsu.. ko gan man vairāk vajag. tāds prieks, ka pielīp kompānijai ar' (: he
ar nedzēšamo smaidu aizripoju mājup.
-
nākamais rīts saulaināks par saulainu.
laikā, kad kkur latgales pusē trakie uzsāk startu, lai pievārētu kalnus, dubļus, saknes, upes un vēl sazin ko, es līgani ieslīdu rīgas domes telpās. ahā - ak ta reku paliek nodokļ-naudiņas. skats iespaidīgs.
bet pēc mirkļa jau klausos savos nākotnes pienākumos un uzdevumos, tuvojoties krustmātes gaitām.
būs skaistas pagāniskās krustabas. nu to es saprotu. jāatrod kārtīgas lina parpalas, rupjmaize, sudrabs. plus vēl jāizlej svece. būs ko darīt. un tad jau tik vien kā rūpes atlikušā mūža garumā.
ir ko apdomāt, tādēļ nākamais pieturas punkts - mājas. dārzā ar tēju, grāmatu kalnu un pusdienām, sēžu, apdomāju, iesmaidu bārdā un sagaidu vispirms vienu un tad otru viesi.
ar otro viesi vēlāk dodamies gūt negaidīto morālo traumu. nekad vairs. saprotu, kāpēc man tik svarīgi cilvēki, kas apkārt. ja vien Jūs zinātu... (:
-
visu mammu diena.
ar kārtīgu uzrāvienu aiztraucam uz siguldu. sajūtos urlīgi. cerams, neviens mani iekš šīs mašīnas neredzēs..
siguldā tālu netiekam. SEB 2.posms nobloķējis ceļu un ar brāli dodamies kāju gaitās. pēkšņi manu prātu pāršalc atmiņa, ka ,bāc!, - mani tak te aicināja pagonkot. nu nekas. gan jau. kam tādam jānobriest!
neilgi pēc tam atsākas satiksme, būmeris mani atkal savāc un aizved restorāna virzienā. ou mai. nekad mūžā šādas ēdiencenas un vīna cenas nebiju lietojusi. bet nu vīns uz goda. šķiet, vairs šampūnus, zvērus, slinkijus un viktorus ieskalot nevarēšu. mmm, kāds aromāts, kāda garša!!!!..... bauda, ne dzēriens.
ar ēdienu līdzīgi.
pēc tam ekskursijs pa turaidas muižu un pili.
basām kājām skraidot pa mārpuķīšu pļāvām, atminos, ka bērnībā vēlējos dzīvot dažus gadsimtus senā pagātnē. tagad nopriecājos par to, kur esmu un par to, kas ar mani notiek. un visvairāk jau par to, kas man apkārt. ir labi.
nez kāpēc vīriešdzimtes pārstāvjus pāršalc steiga uzmetot aci pulksteņrāžiem un ar mammu tiekam iegrūstas vāģī, lai maktenā ātrumā nestos hokeja virzienā...
mani tomēr vairāk aicina a-sala, un klausoties, kā norvēģi vislaik atrodas mūsu aizsardzības zonā, lēni dodos vērot saulrietu.
pēc mirkļa jau klāt pēcis, rudzītis, vēlāk arī gusiņš, zii un keišs...vīriešu pamatīgs vairākums. attiecīgi arī sarunu temati. nja..
-
pirmdiena pienāk pusdienlaikā.
brālis noķēris rot-vīrusu. ārstēju un skraidu pa aptiekām pēc zālēm.
ceru, ka nepielips. šī gada vemšanas devu esmu jau izpildījusi... :/
uztraukumu papildina fakts par izstāšanos. iemesls neminēts. kožu pirkstos, bet ilgi nenoturos un aizsūtu ziņu. uf. sirdsmiers. akmens nost. varu vien pabrīnīties - kāpēc gan par pilnīgi svešiem cilvēkiem šādas raizes?!! bet viss labi.
vakarā saules parādīšanās atkal aizsauc prom no mājām. pie jurģīša. lielā kuldīgas brauciena apspriešana un velo - galvenie temati.
uff...jāgatavojas. diez - 200 km dienā man pa spēkam?
p.s. šobrīd vācieši ar latviešiem traki kaujas. vīrieši... :D
toties o!vācija aicina iepazīt un laipni uzņemt sevī vācisko.
gaidu muzej-nakti.

vnk

'viss vienkārši. tikpat vienkārši, kā dzert ziemassvētku tēju pavasara naktī.' [e.a.]

koķete

nu jau kāds brīdis, kopš esmu sapratusi, ka ņujorkas milz-ēkas nebūs mans nākotnes dzīves miteklis! koki, ūdeņi un neasfaltēti ceļi katru mīļu brīdi, kad divatā, čukst un aicina klusi...lai nāku, dodos, braucu. dažreiz pat mulsinoši (: šādas koķetērijas rezultātā biju tiktāl saviļņota, ka vienkārši paķēru kabatā dažus draugus (meitēnu ar čoperi, panku-kamikadzi, alkoholmīli-kogriezēju, kluso puiku..), guļmaisu un iegriezu velo ceļam. tā nu es pazudu uz nedēļs-nogali. sākumā tā pieticīgi paredzēts bij tik pavērt nelielu spraugu un ielūkoties, kas vispār tā daba par štelli, bet neliela ielūkošanās laikam neietilpst līguma noteikumos un ierāva mūs. jā jā. tā šamā sadarīja gan.
tā vietā, lai nedaudz pabrauktos ārpus rīgas robežām, sākumā nokļuvām 'emo' ciemā, tālāk gar baltajo tēvu un nāves eņģeli, bet ne mirklis kad jau pie ponija un ziemeļbrieža aploka, un šādi bakstoties un sapņojot attapāmies kādā ciemā pie jūras, kur vietējie ne vien ierāda, izlīdz un uzsmaida, bet vēl nakts vidū ierodas un atnes malku, kas nav vis parasta, bet izbijis skapis... he. kaut uguņus sakūrām, tas neliedza lūkot debesi un sajusties kā kosmosā. mmm. izrādās, ne vien liesmā un ūdenī var vērties mūžīgi, bet zvaigznēs ar'. hipnotiski.
paralēli rīkojos, lai pabarotu saimīti - lielais katls, nazis, nedaudz aktīvu roku kustību un rezultāts atsauksmēs "baigā ņamma" (: es forša. secināju, ka ne vien virtuvē ar miljons štrumentiem apkārt māku ko sabakstīt, bet arīdzan uz oglēm ar nazi kaut ko sašmorēt!
kad bikses jau prasīja augšējās pogas atbrīvošanu vēderplatībai, nolēmām uzsākt nakts badmintonu. tumsa visu tik jautrāku dara. dažnedažādas aktivitātes, runas un lietas parauj laikā, kad atjēdzamies, ka tūlīt lēks saule. tad jau kā reiz - pastaiga gar jūru. plkst apm 4. melnie laivu silueti pret nu jau sārto debesmalu, miers un jūras rimtā, tikpat kā nemanāmā skalošanās pret krastu nomierina un ieaijā. svaigais gaiss nogāž visus kā vienu. pat traktora mežonīgā rūkoņa teltī, ko nez kādā apbrīnojamā veidā cilvēks var radīt, nemanāma. blakus telts iemītnieki gan no rīta iečīkst par traktorībām, bet mums viss jauki - visi izgulējušies.
rīts atnes karstu sauli, liegu vējiņu un vēlmi pēc auksta alus. tiek saorganizēts. gulšņājot saulē, malkojot gardas dziras, bāžoties sejā pārējiem ar kameru un spēlējot šahu nemanāmi pienāk brīdis, kad secinām, ka jādodas. pa ceļam vēl uzjundī kāpšanas tieksmes (kas tā arī nepāriet) un pirms pametām jūru, pastrīķējām nagus un ādu gar sienām un bākām. pēc šī mums vaidzēja uzkāpt visur!
bet nau ne mazākās vēlmes pamest šo mieru un atgriezties pilsētā. nu nēē. neliela sapulce, kartes bakstīšana un grozīšana, kad nolemts - braucam tālāk. tāpat kā izbraucot no rīgas sāka gāzt, arī šai dienā saule, pamanījusi mūsu dupšus uzstutētus uz velo - paslēpās un pasauca brāli - lielo lietu. sūdzību nav. mirklī, kad lietus mitējas, vienlaicīgi sāk velties saules lielie staru kūļi, kas gar koku galotnēm lodā un silda, un žāvē - labsajūtā pat varētu murrāt. bet tā vietā mēs piestājam mežā un uzgraužam zaķskābeni, pakulstam mēles un tad jau rokas pa gaisu plivinot, objektīvu pret visām debess pusēm cilājot, lidojam tālāk. šādi ripinoties un dabu ik pa brīdim ķerstot, pa saules staru horizontālāku nonākam kādā miestā, kur uzpilde. un suns, kurš badā un viduklis kā modelēm-anorektiķēm. džūda knapi spēj glābt savus pirktus, sākot barot lopiņu. tur arī tips, kurš no veikala iznākot, skaļi nosecina: "пиво без водки - деньги на ветер". njā, tikpat kā dzīves jēga :D tad vēl vietējo vēlme uzsākt sarunas, palielīties par kkādiem moto sačiem, kur visu gan nopūdelējuši, bet kruti esot šie tik un tā, kad klāt secinājums - šeit esam jau savējie. komunikācija mūsu draugs, kas atklājas arī atlikušajā ceļā līdz pat brauciena beigām nākamajā dienā. vēl tik atsākot ripojienu no aizmugures atskan jautājums, vai ar to čoperi viegli braukt. heh, interesants jautājums! atbildi rodam trešajā dienā.
otrās dienas galamērķis tiek makten veiksmīgi sasniegts, tiekam arīdzan godam uzņemti. un klāt jau tumsa un viss, kas no tās izriet... ilgi gan neturu līdzi, nonūģojos un aizeju gulēt, kaut gan nav vēl pat 4, bet nākamā diena pierāda - makten jauki miegs līdzējis gūt spēkus un sparu tālākajam.
rīts perfekts ar karstu tēju, iespēju man atkal kko pašmorēt. saprotam, ka brauciens nekāds, ja pusplikas pa zāli nebūsim izripinājušās un metam nost drēbes un dodamies placināt zāli. puiši tik vien sastājas puslokā un nekustīgi apmulsuši vēro. skats pa rubli :D +tiek veikta operācija pret-ādas-spilgti-sarkano-toni ar spešl krēma palīdzību. pametot aci sānis var novērot tos pašus mulsos skatus apkārt vērojam. bet taaaad jau.... uzrodas pļaujmašīns. woohoow. pilsētas bērnam šitā ir ekstra un tiek gūta atļauja pašķīt zāli. ātrums gan niecīgs, bet tīkami just to dranduļetu zem sevis. pirmais līmenis iziets. nu var mērķēt uz arī uz citiem aparātiem. next level. un kā saukts - kvadracikls. tieši iepriekšējā dienā tiku iejūsmojusi par šīm uzpariktēm. ātri atļauju no īpašnieka jaukā gūstu un virsū kāpju...... komentāri lieki. es vnk sapratu, ka man būs mocis. uz 4iem, 3im vai 2iem ratiem. bet būs! [tirpas pārskrien. mm]
izelpa.
nu tā.
tātad, kur es paliku. nu ja. laiks jau posties tālāk. uzrodas vēl piedāvājums mūs atbrīvot no liekajām mantām, kuras pašnogādāsies rīgā, kas tiek pieņemts. un vēlāk tai nāvīgajā pretvējā svētīgi izjūtam liekā sloga neesamību.
tā kā neesam normāli un āķis lūpā, jau no rīta atkal izbakstīta karte. šoreiz visskarbāk. laiks būs jātaupa, lai tiktu ar saulrieta gaismām mājup.
pirmais mērķis. tur arī tiekam pie lāču maizes un tās devējs vēl iesmīkņā, ko ta mēs, bez maz kā no kritiskās masas skatā. nākas vīrieti apmulsināt ar faktu, ka tā nudien ir, tač šis jau atguvies un sper laukā nākamo: vai ta kādu no mums ar' policijas tvēriens ķēris. kad arī šoreiz atbilde apstiprinoša, pietam ar momentālu 4 cilvēku norādi uz skani, tad onkam vairs nau ko bilst (; .. bet šitā tak ilgi nevar pļāpāt. kustība - dzīvība. visiem izlauzusies vēlme kāpt, rāpties, vilkties. kad visas aizliegtās zonas un bloķētie stāvi apzināti, laiks tālāk mīt. vējš pierimis un vairs pat nelīst.
atkal klāt garais posms, un ne diena pusē, kad jau sākam izjust čopera nespēju gluži piemērotā tempā tikt līdz. karavānas temps rūk. nekāāāās. mēs tak viens vesels. tā ar minam.
saulīte negaidīti strauji sāk bakstīt meža galus, taču mēs klāt nākamajā pietur-punktā - purvs. cik nu pietura. kustība un ņemšaanās vēl aktīvāka nekā uz ceļa. pa laipām lavierēt bez triālista cienīgām iemaņām ir saspringts darbs. bet nu skaisti. purvs rietā, silta saulīte, klusums...un patiesībā nemaz nez. dabai vienkārši piemīt harizma. nekā jau TĀDA tur nav. sūniņas, peļķes, zāle, koki, lielāki mazāki, tāpat krūmi...bet nu atkarība iemetas bez vilcināšanās. uz atgriešanos. nolemju šeit kāddien atmīt pabrokastot, kad miglas vāli vēl tik pamet dūksnājus...kas gan var būt labāks par karstu tēju purva vidū.
bet sapņošanu pie malas. vēl pēdējais posms palicis, bet attālums, kas mērīts skaitļos saka, ka pa gaismu mājup netiksim. tā ar notiek. 27 m augsto torni sasniedzam uz pēdējiem saules stariem, lai tos baudot no augstienes varētu uzmest aci latvju ainavai un aprīt gūto lāču maizes kukuli ar krējumu. augšā laiks apstājas un ir tik labi...
un tad jau meditācijas beigas un kāpjam lejā. tur atduramies melna mežā ielokā. laiks mārai vilkt ārā maģisko apgaismes līdzekli un kļūt par pīļumāti (pēk) turpmākajam ceļam līdz pat rīgas nemīlīgajām, pelēkajām gaismām.
pēdējie prieka mirkļi vēl uz melnās šosejas tiek tverti jūtot. sajūtot un baudot...
laikrādis tik pirms 2iem, kad uzripojam gludam asfaltam, apkārt sarodas nejaukajie taksisti un miers pagaist.
pofigistiskā slidīšēna un godīgi atzīstot, diezganais nogurums, aizved līdz mājas durvīm gausi. nespēja noticēt meža ne-klātbūtnei.
jādodas pie miera.
bet gūts nudien daudz prieka, laimes un arīdzan neaprakstāmu izjūtu. un spilgti sarkana āda (: vaigiem (+degunam) uzlijis pārāk daudz ..
nu ko - neliels laiks, lai pievilktu velo un iztaisnotu astotniekus, un drīz jau atkal. rīgā ilgi nenosēdēs, kad daba koķetē!

izgulēsimies kapā

mierpilns rīts.
kaut nakts negulēta, ir sajūtas labas.
un protams hokejs. jēj.
prieku arīdzan papildina fakts, ka blakus efektu ietekmē atkal varu paelpot. šobrīd.
(:

pabraukājāmies

skaista diena. par visu nelāgo apkārt jau aprunājuši, izrunājuši, pārrunājuši visi citi, tādēļ es blakus vienkārši paklusēšu.
daudz emociju. daudz arī prieka (: