Bijām piestājuši, lai... nemaz neatminos, kādēļ tajā stāvlaukumā iebraucām. Iespējams pat, lai tikai apgrieztos. Bet kaut kāda iemesla dēļ arī izkāpām. Un tad es ieraudzīju....
KAKADŪ!
Nelielam autobusam uz priekšējā paneļa sēdēja īsts un dzīvs kakadū!
Tvēru pēc vēl vecās, kas nemaz jau nav tik veca, bet tagad nākas būt, kameras, skrēju klāt un bildēju nost (nu nevar taču teikt, ka katru dienu ko tādu nākas redzēt).
Paspēju vien pāris reizes noknipsēt, kad HOPS!! un gleznainais un cēlais putns jau atradās...