šodien novērtēju to, ko agrāk tik ļoti vēlējos.
jau kopš seniem laikiem, neesam bijuši no naudīgajiem, tādēļ ļoti bieži, kad draugi/klasesbiedri/citi kaut kur devās, bet mūs ierobežoja naudiņa. bet ne jau šā tā ierobežoja - parasti viss bija saistīts ar inventāru. ja visi devās uz kalnu, man nebija ne dēlis/slēpes, kur nu kāds speciāls apģērbs. ja pat par kalnu un īpašā gadījumā - par inventāru vēl varēja samaksāt (noīrēt), tad tāda lieta kā tērps, kas nodrošinātu sausumu un siltumu iesācējam, kurš pa zemi vien vārtās, galīgi nebij.
diskusijas par jebkādiem velōbraucieni beidzās vēl nesākušās - nebij velosipēda.
doties kādos pārgājienos, nometnēs, izbraucienos - ne telts, ne guļammaiss. arī nekas no nepieciešamā, izturīgā, siltā, ūdensnecaurlaidīgā.
jāšana jau pati par sevi dārga, par inventāru pat sapņot nebij atļauts.
par tādu klinškāpšanu tad tikai nešnl džeografik skatījos (ciemojoties, jo man tak satelīts arī nebij) un uzskatīju par pasaku elementu, kas sasniedzams tikai ārzemniekiem.
diemžēl to baudījuma brīdi, kad to visu ieguvu, palaidu garām. tas likās pašsaprotami - ir nauda, gribu darīt, pērku. taču tikai tagad aptveru, ka nu man tas viss IR! un ne jau vecāki pēkšņi varēja nopirkt, arī ne bagāts vīrietis. pati! visu pati!
savu nu jau sagrabējušo velosipēdu braucu uz Ogri gādāt pati.
dēli, stiprinājumus un zābakus ilgi apbrīnoju, līdz pienāca liktenīga algas diena.
klinšu kurpes un magnēziju vispār nopirku kā garām ejot. vajadzēja un viss.
arī 2kg-īgā telts, maziņie kompaktie, bet siltie guļammaisi, gore-tex apavi, komfortablā un modernā mugursoma arī jau sen pazaudējusi savu unikalitāti, bet tiek uztverta kā svarīgs sadzīves priekšmets.
pat tāda lieta kā botas skriešanai, kas saudzē pēdu un īpašas skrienambikses, soļu skaitītājs, arīdzan ērtais sporta krekliņš, kas beeeeidzot tur krūtis tur, kur viņām paredzēts būt, atļauj tik vienkāršu, bet tomēr svarīgu ikdienas sastāvdaļu jebkurā mirklī, nesaspringstot par apģērbu un inventāru.
šodien es to novērtēju. novērtēju arī to, ka rīt aiziešu uz veikalu un nopirkšu sev jaunus zābakus, jo jaunie, kurus nopirku pirms mēneša ir jau lupatās.
ir labi būt un labi arī iegūt. un novērtēt (:
nenovērtējamā neatkarība.
(:

3 nedēļas un 1 brīva diena.
šodien sapratu, kas tik ļoti ļoti trūka.
gaisma. debesis. saule.
uzlādējos. smaidīju. skatījos saulē, kamēr vairs neko redzēt nevarēja.
no veikala nākot, rozā debesis vēroju, un ienākot dzīvoklī, pa guļamistabas logu saulrietu koši oranžu uz pretējās mājas logiem atspīdam vēroju.
košums. krāsas.
svaigs gaiss. daudz svaiga gaisa.
velosipēds.
nosaluši kāju pirksti.
došos nu uz virtuvi lazanju gatavot. puiki istabā ar mūsu ieilgušo remontu ņemoties, noteikti būs varen izsalkuši.
p.s. istaba drīz drīz gatava. jau lampiņas liek iekšā. vēl tik pāris reģipši, krāsa, grīda. un voilā! tad tik es vēl savus ieguldījumu ar gultu veikšu un būs.
pagaidām pa otru istabu. to, kuru esmu piestūmusi ar puķēm un augiem. pēdējais guvums ir maza, koooši zaļa cipresīte un narcises. sprāgst
vaļā pēdējās dienas, nu jau ziedi veseli 9.
laikam jau sapratu - kā! pie manis puķes vairs nemirst.
par to vien laimīga.
un par sauli (:

kāddien es atkal būšu brīva un laimīga (: smaidīšu par niekiem, skūpstīšos bez ierobežojumiem un man apkārt būs tikai labi un smaidīgi cilvēki (:
bet vēl es mazliet pacīnīšos.

muzik: Savage Garden

cilvēki ir tik ļauni ļauni ļauni!
un kā lai šādos apstākļos es nekļūstu par vienu no tiem cilvēkiem, kuri nevienam neuzticas, ja sanācis tā pamatīgāk aplauzties????
darbs mani moka. negribu būt pikta vadītāja, kura ar darbiniekiem komunicē tikai padod-izdari-uzraksti līmenī. vien laikam citādāk nevar.
šodien, jā, 6dienā, pavadīju 12h darbā. atpūtai dota vesela...rītdiena. gribu atvaļinājumu kādā skaistā un klusā vietā. vadītāja neesmu pat veselu mēnesi...

p.s. šovakar jutos nopelnījusi braucienu līdz mājas durvīm. paņēmu zaļo.

p.p.s. gribas izkratīt sirdi. tā līdz mielēm!

ak jēl, jau 9ais! tikko tak vēl jaungads tika svinēts.
svinēja viņi, es raudāju. kā jau ierasts. jo man tiešām, no visas sirds, nepatīk jaungads. agrāk par citiem aizgāju gulēt. biju arī viena no pirmajiem agrajiem putniem, lai celtos, veltos un ceptu siera karstmaizes guļavām un ilgballētājiem. pēc tam visi uz kalnu gājām un izšļūkājāmies spiegdami kliegdami. kā bērnībā (: prieks!
2.janvārī pie mammas ciemojos, bet vīrietis strādāja. nākamajā dienā cepu, vārīju, šmorēju (pēc darba), lai gardi un smaržīgi uzņemtu ciemos Gatiņu ar Danu, kuri no Norvēģijas atbraukuši paciemoties (pie viņiem arī Ziemsvētkos Saldū pirtī gājām). pārēdāmies no Itālijas vestos makarōnus ar saldkrējuma mērci, kurā austersēnes, saulē kaltēti tomāti, sīpoli un gardvielas. saēdāmies arī ribiņas. bij salāti ar salātlapām, ķirštomātiņiem un trifeļu eļļu. beigās uzcepu mandeļu kūku. dzērām šampi, pļāpājām. bij jauki, mierpilni un mājīgi.
tai pašā nedēļā arī kalnsezōnu beidzot atklāju. riekstukalnā. Gandra puikas nedēļas vidū no darba  izrāva. patīkams pārsteigums. vien kopš Gruzijas uz kalna un uz dēļa nebij kāpts. ne tikai pats sniegs bij čābīgs un neslīdīgs (borderkrosa trasē augšup pa kalniņiem tikt nevarēja), bet arī pats kalns - garums, pacēlāji, ilgums.... laikam esmu iekritusi to (ne)laimīgo kategorijā, kuri vairs tikai ar lielajiem kalniem spēj sadzīvot. kaļam miniplāniņu.

Tu par mani

izteikties īsi