Spīdtārpi. Debesis alā. (Jā, alā!)

mūzika: Clean Bandit feat. Jess Glynne - Rather Be

Bija tumšs, ap 19iem vakarā. Ārā piķa melns un īsti darīt vairs neko nevar. Skatoties, kur apmetīsimies uz nakti, atdūrāmies alā. Galu galā, nav taču svarīgi, cik ārā gaišs/tumšs, ja alā tik un tā melns. Tā nu devāmies mazā piedzīvojumā...

Rīts.

Līdz galam. Pīle vēderā.

Rīts. Skaists, saulains un gards. Laiks pīlei, vakar viegli iesālītai, galdā celties. Tāpat arī karstai tējai/kafijai. Uzmundrinošam ugunskuram ar'.

Pīle, viegli salto nakti pārcietusi.

Iezis, spilvens un aizkadri.

Turpinājums airēt izrādās ārkārtīgi sekmīgs.

Māra un 8 rūķīši. Piedzīvojums dabā.

Ieradusies Rāmkalnos - "aplauzos". Par mieru, burziņu un sauli. Viss notika lēnām, saules pielietā teritorijā, pilnīgā mierā ar smaidiem un sarunām, čupojoties krietni lielākā barā, nekā to biju iedomājusies - pretī gaidīju cilvēkus apmēram trīs. Taču 10 vīri man pa priekšu grozījās, laipnojās un vēl uz gardu Rāmkalnu kafiju aizveda.
Te nu mēs bijām. Piedzīvojumā.

Taku diena III. Zilie baseini.

Lietutiņš te parādījās, te atkal zuda, īpaši neslapinot, bet atstājot vēsu mitrumu gaisā (un mašīnā). Taču plāns ir plāns un takas - jāiziet. Ieguvēji beigās būsim mēs paši.
Vēl pa ceļam uz nākamo taku, piestājām skaistā upes malā, ko izskalojuši ledāju ūdeņi un izcirtuši tiem līdzi nākošie akmeņu blāķi, taču ilgi tur neuzkavējāmies, jo daudzie piestāt gribētāji radīja tādu kā steigas auriņu, un gaismas stundas, rudenim pārņemot Jaunzēlandes kalnus, kļuva mazāk un mazāk, atstājot izpētei arvien īsākas dienas. Tā teikt - čop čop!!

Taku diena II.

Nedaudz laika ceļā un esam klāt pie nākamās takas. Mērķis - sasniegt ūdenskritumu.

Mūžīgais sasalums, šorti un veca šokolāde.

Mūzika (fõnam): Vanilla Ice - Ice Ice Baby (:

Ir acīmredzams, kā Edgaram vienīgajam visvairāk interesē atskats uz Jaunzēlandē apbraukāto, apskatīto un sajusto (atkal jau mēnesi blogā nekas jauns, ups). Pieņemu, ka tas tādēļ, ka bildes ir pie manis datorā un man pietiek ar pāris klikšķiem, lai iegrimtu skaistajā ceļojumā, kamēr viņam ir vien mans blogs, pietam - katrreiz ar pārsteigumu - kuras bildes būšu atlasījusi atrādīšanai un kas tieši man ir palicis atmiņā, ko nolemju nodot tālāk no stāstāmā.
Tad nu modāmies slapjā, nedaudz vēsā rītā un nolēmām, ka iepriecināsim sevi ar jau ~8 mēnešus somā ņurcīto šokolādi, kas atceļoja mums līdzi no Latvijas (jau atkal paldiesi Daniellai ar Gati) (: Arī "Vāverīte" bija aizkavējusies turpat blakus, jo tā kā riekstus neēdu, tad tie ir Māras-droši-saldumi, ja tajos ir šī nevēlamā sastāvdaļa - un Edgaram tika baudpilna rīta kafijas piedeva.

Putniņš snauž. Pludmale.

Pametuši ciemu ar diviem tās iedzīvotājiem, devāmies jau atkal tālāk. Lejā. Joprojām uz dienvidiem. Un tā kā lielākoties virzījāmies gar krastu Tasmāna jūrai, tad arī ūdeni redzējām daudz. Un visko citu arī. Lūk:

Weka, wekas ģimene un džunglis.

Burvīgs, saulains rīts. Aiz durvīm kāds skraida. Veru vaļā durvis, lūkojos laukā un skat, kas tur aizdeso....

Weka.

Kāpt pēc šprotēm un balzāma IV

Nobeigums kāpienam. Lejup. Ar virsū krītošiem mākoņiem, nelielu devu baiļu par laikapstākļiem un baru putnu, kas mūs pavadīja aplidojot un apstaigājot...

Es būtu varējusi tos bildēt vai visu dienu.

Kāpt pēc šprotēm un balzāma III

Kāpiens bija garš. Laiks pelnītai (un ilgi ilgi gaidītai) atpūtai.

Mmmm!!!

Kāpt pēc šprotēm un balzāma II

Neliela atkāpe.
Es te tā domāju - diez cik gan dziļi var Jūs visus aizķert šīs bildes?! Vienam tas ir - nu-kur-var-tik-daudz-fotogrāfēt, kādam citam, iespējams, re-kāda-Edgaram-bārda, bet vēl kādam tas ir vienkārši - nu-jauki-ir-kaut-kur-aizceļot.

Pastāstīšu, kādas izjūtas ir man, skatoties šīs savas bildes.
Tas ir tā, it kā mana dvēsele būu palikusi tur. Ilgas. Kā šķiršanās no mīļotā, bez iemesla. Sirds ir salauzta, Jūs vairāk neesat viens otram, taču ir atmiņas, piedzīvojumi un visvairāk - pierādījums tam visam - bildes. Tā nu es lieku bildes, šķiroju. Brīžiem gribas ielikt visas pēc kārtas, kaut vai 5 gandrīz vienādas. Citreiz gribas ielikt vien vienu vai divas no simta. Reizēm šķiet, ka nav jau vērts vispār likt - kurš gan novērtēs, citreiz - kurš gan nespēs novērtēt to skaistumu. Bet laikam jau ir tā, ka to visu taisu sev, lai var šķirstīt, pārskatīt atkal un atkal. Un ir iemesls vēlreiz pārlapot katru bildi un sajūtu, kas nāk tai līdzi.
Ceru, ka arī Jūs, kaut mazāko mazumiņu sajūtu caur bildēm varat saņemt.
Novēlu katram tādu vietu pasaulē, kur nevis vienkārši gribas atgriezties, bet gan ir palikusi daļiņa sevis... (:

Bet nu ķeros pie lietas. Lūk turpinājums lielajam kāpienam.

Kāpt pēc šprotēm un balzāma I

Pēc nakts baisajiem notikumiem, modušies ar mazo asins peļķīti, viss, kas apkārt, ātri vien lika aizmirst bijušo un pievērsties pasakainajam. Daba staroja.

Tvaikoja aukstais nakts gaiss no zāles un mūsu ēnā slēptais auto gatavojās vest mūs vienā no skaistākajām Jaunzēlandes vietām (manuprāt).

Kalnos. Baisa nakts.

Gardi notiesājuši no Latvijas atsūtītos Laimas zefīrus, iedzēruši tasi karstas tējas, noguruši un laimīgi likāmies uz auss savā mīļotajā auto, savos mīļotajos guļammaisos. Kārtējā nakts tur ārā. Mežmalā.
Kā jau tas pienākas, pēc burvīgās tējas tases, kaut kad naktī pienāk tas mirklis, kad jākāpj laukā no siltā un omulīgā guļammaisa - jādodas tur ārā, aukstumā un necaurredzamā tumsā. Nekur tālu negrasos iet un arī ilgi ne, tad ciklopu šoreiz atstāju auto. Jau tik pat kā izkāpusi no auto, piķa melnumā un klusumā, pēkšņi, turpat blakus, varbūt metra attalumā, iežvadzējās ķēdes. Tādu paniku sevī neatminos un ātrumu arī - iespējams tas bija mazāk nekā 1 sekundes laikā, kad jau atrados mašīnā, ieslēgusies un modinot vīru...

Kalnos. Iesildīšanās II

Turpinām gājienu. To, kas zems. (:
Sasniedzām to skaisto galamērķi.
Maģiski.

Gājiens līdz mērķim bija ne mazāk skaists kā pats ceļa gals. Mmmm...

Kalnos. Iesildīšanās I

Nu saņēmos atkal kaut ko sadarīt šeit. Labāk nekā nekas (:

Tad nu atvaļinājums mums sācies, devāmies kalnu virzienā. Sekojām gariem līkumainiem ceļiem, garām Castle Hill akmeņiem, kamēr nonācām uz pārejas. Artūra pārejas. Pēdējās atmiņas no šīs vietas gan bija tikai ar stresu un daudz nepatīkama, taču ar atvērtām sirdīm bijām gatavi uzņemt dabu bez aizspriedumiem pret sliktiem cilvēkiem. Daba jau nav vainīga. Bija nudien rudenīgs laiks un lai gan bijām paredzējuši doties lielākā gājienā kalnos, laikapstākļu dēļ gan paši nolēmām, gan kalnos redzamā migla, gan zinošie teica - sadariet kaut ko zemāk. Un tā nu arī saplānojām, ka dosimies palūkot zemāko apkārtni un iesildīt kājas.

Jau pirms pārejas, dodoties starp kalniem, guvām pārsteigumu, sekojot džipam, kas brauca pa ... sliedēm (: 

Kukaiņi Stendē.

Priecājos par Latvijas dabu.

Garnele. Šausmu garnele.

Vai zinājāt, ka pasaulē ir šāds briesmonis??
Uzdūrāmies pētot internetus par dievlūdzējiem....

Botāniskais dārzs 3. Ar putniem.

Pēc moto pasākuma, nākamajā dienā vajag atpūsties. Dabiskāk. Jau atkal mūsu iecienītais botāniskais dārzs. Pēdējo reiz. Toties pirmo reiz - ar jauno kameru. Turpinu praktizēties (: