Norvēģija I

vienīgā dižvilšanās ir cenas. patiesībā - tikai viena - fotofilmiņas cena šeit. to, ko LV pērku pa 1,80, dārgākais - 2,20 Ls, šeit fotofilmiņa - 7-8,00 Ls. komentāri? nē, tie ir lieki. toties, lai par pirmo dienu runā bildes. dažas. ar telefonu, jo filmiņa maksā miljōnu.

šeit pievēršam uzmanību kāju zīmējumiem.

kalnu upe. evian tīrajā (:

ā, Jūs tak nemaz nezināt - es noskuvu matus (:

jēl, esmu sou eksaited sou eksaited (:

2008.gadā Bergenā.

nepietiek jau ar to, ka bezgala lielos priekos nevaru sagaidīt rītdienu, bet vakarā vēl, mājās braucot no blondīņballītes Burgā, satiku Daņiku - ideālo vīrieti. kāds tas ir? tas ir izskatīgs, spēcīgs, veģetārietis, kurš glābj pasauli un dievina bērnus. ko vēl vajag??(:
bet ko nu par vīrišķiem, kad priekšā tik labs piedzīvojums - Norvēģija. mana mīļotā Bergene. un tur būs PAVASARIS!!!! (: wiiiiii!! es redzēšu pavasari Bergenā/Bergeni pavasarī (:
un es dievinu lidostas. to čum-mudž, pasu pārbaudes, iešanu cauri visādiem vārtiem, atrādīties apsargiem - viss tas čakars ir tik harizmātisks... kādā īpašā veidā.
tagad tikai lielais jautājums - KO LAI VELK MUGURĀ?? vai vilkt tā, ka dikti smuki un pašai liels prieks, vai tomēr silti un ērti. tas ir tik globāli sasāpējis jautājums!! (:
skaidrs viens - zenitu ņemšu līdzi jebkurā gadījumā.

Skaistais vīriešos III. Orangutāni

kā reiz biju noglabājusi melnrakstu un grasījos rasktīt par to, kādi vīrieši gan ir orangutāni, sevišķi nonākot to dabiskajā vidē - dabā, starp citiem tēviņiem un vēl ar alkoholu piedevām, bet laikam jau to labo lietu ir vairāk (vai arī tās ir pamanāmākas) un viņu dabisko dziņu izraisītās sekas ātri vien aizmirstas (:

tā nu arī man aizmirsās vakar, kad pēc darba man pakaļ atbrauca mans orangutāns, uzsēdināja uz moča un aizveda saulrietu pie jūras lūkoties. skaisti, protams, BET - ir viens bet. visu šo pasākumu tik īpašu bija padarījis fakts, ka pavisam neilgi atpakaļ, vai tik ne tajā laikā, kad izpaudās orangutānisms, biju minējusi, cik gan ļoti esmu noilgojusies pēc jūras... un starp citu tēviņu kliedzieniem, mātīšu sievišķīgajiem apveidiem un dzeršanas, viņš to bija SADZIRDĒJIS (: ak ak (: laimīga es (: patīk, kad viņš sadzird... skaisto sajūtu eksplozija.

brālis šodien ielidoja mikriņa aizmugurē.
stiklam caurums.
to, cik šuves tieši, uzzinās rīt no ķirurga.

toties mēness šovakar tik liels un kluss.


upd. šuves skaitā 13.

jau kuro dienu nevaru pārstāt smieties (((:

un nolēmu padalīties (:

#ohsopretty

ček dis aut (:

Par 6dienas lekšanu ar virvēm un 7dienas māmiņjubileju atrakstīšos, kad bildes būs, jo ja zin, ka būs, tad rakstīšana nevedas, kamēr nav ((((:

Tikmēr šodien izbaudu pilnu vadītājas sajūtu amplitūdu, jau sākot ar faktu, ka manas brīvdienas rīts izvērties darba zvanu pilnā skrējienā, bet tas jau būtu nieks - zvanīja tāpēc, ka veikalu nevar atvērt, nav atslēga. Par to, kā viss beidzies gan jau uzzināšu rīt, šodien man vienalga. Pie manis pēc atslēgas ieradās laikā, kad jau 5min veikalam jābūt atvērtam...
Es šodien braucu uz jūru. Dzeršu šampanieti, elpošu jūru un sauļošos. Nopietni (:

būs jātaisa aptauja.

Nu ja. Un par to pētīšanu, kur tad esmu
minēta un skatīta, atķeksēta.
Teikšu atklāti. Pie sadaļas "statistika"
var visādus brīnumus atklāt.
Tas, ka kāds seko, tas nu skaidrs.
Tas, ka man personīgi zināmi cilvēki
mani uzskaitījuši savā blogu listē,
arī laikam vēl nav tāds lielais brīnums,
tikai mazliet, bet tas, ka esmu minēta
arī starp tādiem grandiem
kā Ansis Egle, Agnese Kleina un
Mammas rokas, gan lika pabrīnīties.
Cilvēki, kas Jums šeit patīk?
Ne es par modi rakstu, ne
par ekstrēmajiem sportiem,
slavena neesmu, rokdarbiem laika man
vairs nav, bērnu vēl nav...
Ne Jums no manis kāds padoms, ne piemērs.
Kas ir TAS?

Tā kā man šodien ir brīvdiena un ir laiks visādām muļķībām, sāku pētīt, kas tad mani lasa, no kurienes nāk linki uz manu blogu, un kuros esmu minēta/atķeksēta/izcelta. Tā nu netīšām uzdūros šim. Man ir uzdevums, tas jāizpilda.

1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?

Parasti no rīta iedomājos par trim lietām - pirmā - mans vīrietis. Pārbaudu vai vēl vietā un ar visu bārdu. Ieelpoju viņu. Tad pievēršos logam - laikapstākļiem. Būs vai nebūs velō diena šodien. Un trešais, vēl no gultas neizkāpjot, ko es vilkšu mugurā. Jāsāk domāt jau no pamošanās brīža, jo aizņem ļoti daudz laika, pat ja beigās sanāk nomainīt vakardienas vilktajam vien krekliņu vai zeķes. (:

2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?

Mati. Stāja, gaita, spēks. Attieksme. 

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?

Savu vīrieti.

4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?

Biešu salātu atlikums no vakardienas mammas vārda dienas ballītes. Un tieši pirms tam ēdu konfektes no vīrieša aizvakardienas vārda dienas ballītes (:

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?

Mīļotais vīrietis. Lūdzu atvest zariņiem paiku un nopirkt rupjmaizi. Būtu pajautājuši man šito vakardien! Visiem mani vajadzēja visādās ballītēs! (:

6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?

Pēdējā laikā mājās skatāmies vien seriālus (Californication, How I met your mother, Breaking Bad, The Office), bet ja paņem kīnō filmu, tad uz pēdējo bijām Rango. Muļķiks par ķirzaku, ko ierunājis Džonijs Deps. Pilnīgi bezjēdzīgi viņam tie miljōni maksāti un tēls pieskaņots, jo Latvijā visam vienkārši pārrunā pāri kāds vietējais aktieris un netulkojamos jokus sabojā. Pēc šīs filmiņas nozvērējos sev vairs nekad neiet uz dublētām filmām. Nebaudāmi.

7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?

Man tāds nelāgs ieradums - lasīt vairākas grāmatas vienaikus. Šobrīd iesākta ir Zīda imperatore, Mūks, kurš pārdeva savu ferarri (neiesaku), Pī dzīve, Ingas Ābeles Kamenes un skudras, Markesa 100 vientulības gadu, protams, Ceļu satiksmes noteikumi un regulāri somā kāda no mīļākajām dzejas grāmatām.

Diez vai no šī kaut kas skaidrāks Jums tapa, bet gan jau izklaidei noderēs (:
Stafete jānodod arī tāļāki? Re, tad nu lai tiek liig., Annai un Gerdai.

Līdz ar pierimušo darba grafiku sāk atrasties laiks atkal ar draugiem un paziņām skriet pasaulē. Un brīnies vai nebrīnies, arī viņi ir mainījušies. Vai nu pašpietiekami kļuvuši, vai apauguši ar otrajām pusītēm, daži pārņēmuši savu blakus cilvēku un pazaudējuši sevi, bet visvairāk – viņi pazaudējuši savu “just”. To, kura dēļ viņus visus iemīlēju. Viņi spēja būt godīgi pat visnejaukākajās situācijās, spēja saprast, spēja smieties un spēja sirdi izkratīt. Tāda sirsnība, kuras dēļ tik naivi šo pasauli mīlēju. Bija spontanitāte, bija daba, bija piedzīvojums. Dzīve.

Tagad? Tagad modē ir čukstus, savā starpā, aiz muguras. Vienatnē vai divatā. Ne vairāk. Nelaist klāt. Pazaudējot jebkādu cilvēcisko uzticību un atklātību. Var jau būt, ka krīze nomākusi, bet man kaut ka negribas ticēt, ka šī nožēlojamā valdība tik vienkārši viņus salauzusi... Bubināt, apvainoties, uzkliegt. Tā tagad.
Viena no tām dienām, kad jāsaņemas, jāsaprot, ka nemainīsies jau tāpēc viss, ka man tā gribas.
Jāsāk aprast ar to, ka nekā jau te vairs nav…

nav svarīgi redzēt. svarīgi ir just.


man neko no tā nevajag, ja esmu apgrūtinājums.
būsim godīgi un iesim katrs savu ceļu viegli.

muzik: sigur ros - staralfur

tā es no prieka raudu

šodien dabūju vēl dažas senas bildes no pagājšgada septembra...

šodien man bij zaļa jaka

Nu labi, var jau būt, ka nemaz tik nevajadzīga arī neesmu. Šodienas pēdējais ienākošais zvans - 47min.
Pietam bez manis 6dien neviens nemaz nezinātu, kur braukt. Būs ballīte. Būs mežs. Būs mans Zenit. Arī daudz cilvēku, foršu cilvēku, paika un suns. Ja iedabūšu suni iekāpt vilcienā. Jau esmu sākusi aizrunāt vīrieškārtas pārstāvjus, kuri, ja nu kas, palīdzēs viņu iecelt, ja ietiepsies/nobīsies.
Vakar nenobijos es. No lietus. Un stūūlbajiem autōbraucējiem. Aizbraucu pie Gerdas. Dzērām gardu vīnu, cepām picu un pļāpājām līdz pat vēlajai vakara stundai, kad man pakaļ ieradās mīļotais un bij jābrauc mājās. Lai gan nogurušais un sportojošais bij viņš, mājās diezgan fiksi atlūzu tieši es, atstājot mīļo pie datora ar aliņu. Vairāk arī neko neatminos.

Šķiet, ka spēju izdzīvot, jo pavasaris. Un siltums tepat aiz stūra. Un smaržas, ko nespēj pārspēt nekas nekas... dienas uzsilušais gaiss vakarā atdziestot smaržo pasakaini. Ja vēl tas būtu ārpus pilsētas. Ak!
Biju vakar Ēdolē. Un Saldū. Pie Abavas rumbas arī, kas ārdījās kā bullis pavasarī, kurš zin, ka tam dots tikai mirklis, lai izskrietos, un pēc tam atkal mierīgi jāgaida nākamais gads.
Vienas dienas maratons ar "sēņošanu" pagājušā gada nobirušo lapu segā Ēdoles mežā.
Neatradām. Vismaz ne to, ko visvairāk vajadzēja atrast. Prieku. Smaidu. Neko neatradām. Vien liela vilšanās matos sapinās un skumjas pa kājām maisījās.
Mīļotais bij tik saskumis, ka man sirds aizlūza, un tad es tikai runāju un runāju un runāju... kamēr bijām atpakaļ Rīgā. Gara diena. Smaga diena. No rīta arī darbinieks bija jāatlaiž.
Pamazām apaugu ar ādu. To biezo nejauko pilsētas un "biznesa" ādu. Fui. Uz manis tak vairs pļavas neziedēs. Mani mežā mežs nelaidīs...

Šodien apņēmos iztīrīt terāriju, beidzot. Līdz ar to, tas arī nozīmē, ka ierobežojas mazo dzimstība (tikai tādēļ visu šo laiku nevarēju iztīrīt, jo nosēts viss ar mazzariņu oliņām). Ko vēl tas nozīmē? Lai iztīrītu terāriju, visi tā iemītnieki ir jāizlasa laukā (kas tas bija par vājprāta darbu atrast visus mazos!!!!).
Kopsavilkums - manas trīs lieldāmas, desmit maziņie ņiprie un četri miruši mazzariņi. Parēķināju, ka sanāk diezgan liels mirstības procents. Ko padarīs - daba.
Pagaidām pārējās oliņas laukā. Ticu, ka tas šamo vairošanos neapturēs.
Būs viss tīrs un smaržīgs un izvēdināts. Bet pagaidām zariņi pa burkām. Mazie attiecīgi mazā burciņā un var redzēt šos vienkopus. Un nu tik smieklīgi, kad paņem burciņu rokā, visi uzreiz dara vējiņu. Kolektīva gars ((:

lieka

Esmu nevienam nevajadzīga.

mīļotais telefoniski man rekomendēja ieblogot par FešnVīku, no kura tieši tobrīd nācu mājās.
sāku domāt - kā pareizi blogeriski atrakstīties par modes pasākumiem... un ziniet? es nezinu!
laikam jau būtu jāsāk ar to, ka man būtu jāsafotogrāfē daudz un dikti, jāliek bildes un katrai savu komentāru un tad vēl tas un šitas...
teikšu tā - nekā diža tur nav. bildēs internetā tik un tā to visu var labāk aplūkot. taču prieks par gūto pieredzi, būšanu sabiedrībā un to, ka kaut kādā mērā sekoju līdzi pēdējām tendencēm, mani nenosēdinot uz pēdējā sola kultūras un mākslas un modes lauciņā.
gribētu to SULTAN (Francija) mēteli, kas kā no lina, tāds garš, gaišs un manisks (: sapņaini. pārējo kolekciju gan iznesa vien modeļu tievums, jo tas viss izskatītos pēc kārtīga pāķu kombenzona jebkuram mirstīgajam. ar kleitām ciema bābieši būtu balles karalienes. bet modelēm - tiešām glīti (:
rīt iešu atkal.

un vēl kas - man šodien viss krīt ārā no rokām. tik tizli tiešām sen neesmu izpildījusies. vai tas varētu ko nozīmēt?

vēl arī šodien sapņoju par gariem matiem. ļoti.