i ne pamanīt kā tās iesnas un klepus pielavās un iemitinās! khe khe. nelādzība.
cerams, ka tas ir pie vainas maniem šīs nakts murgiem, nevis dažādas pārdomas par gada nomaiņu un cilvēkpadarīšanām.
murgi - par neticēšanu. kas gan vispār var būt briesmīgāks par to, ka Tev netic tuvākie, mīļākie?!?...

es tak aizmirsu pastāstīt, ka man krusttēvs piezvanīja (((((: katru gadu, pirmo ziemsvētku vakarā. arī šogad. zinu, ka viņš vientuļš. bet viņš biznesa cilvēks. viņam nav laika tādiem niekiem kā draudzība, mīlestība, rūpes par kādu. neesmu viņu satikusi nu jau 6 gadus! krustmāti jau ar'. viņa gan nepiezvanīja. un viņai puse mājas nodegusi. bet visi veseli. suns un viņa. krusttēvs teica, ka viņa pēdējā laikā daudz dzer... ak...
viņš arī stāstīja, ka pārceļas kkur uz karību jūru. šķiet, barbudas vai barbadosas sala saucas. šis tur par bosu lielu iecelts. viņš arī teica - lai es braucot. he. lai jau parunā (: tik un tā drīz uz to pusi jādodas. lai gan nudie nebūtu slikti... pirmkārt jau satikt viņu!
tralalaaa (:
man šķiet, lai cik gadi nebūtu pagājuši - viņš nemainās.
vien tagad kkāds vice-prezidents.
un es izklausoties pieaugusi. ļoti.
(:

ai! pietiks žēloties! mani vienkārši vajag samīļot un būs forši (:

gribas ar kko padalīties, bet nau ar ko.
kkas pietrūkst. tā, ka ļoti. vien nez - kas.

arrrgh, man APNICIS braukt pār vef tiltu. tracinaaaaa tas tilts. jā! taču drīz drīz drīz, pavisam drīz tā būs aizmirsta bēda...
un protams, ka es aizmirsu telefonu pie viņiem. jau atkal. un pie manis atgriezušās manas mīļākās, zaļās... jaunā paskatā, jaunā krāsu salikumā, bet tomēr....ak (:
bet es biju iepirkties. lūk tā ir laime :D nu nē, es tak smejos (: vien labāka pašsajūta gan.
pat pie auss nepieliekot, ne mirkli nešauboties - tos lielos lielos zaļos, uzreiz nopirku (: jaaaunus auskarus. (: liekas, katrreiz ejot iepirkties - auskari ir kā nerakstīts pirkuma listē, bet tomēr pašsaprotams un obligāts (: vēl arī - jauna blūze. MELNA. skaista. bet man jau viss ir skaists .. (: tagad atkal varu pucēties!

arrrgh, man APNICIS braukt pār vef tiltu. tracinaaaaa tas tilts. jā! taču drīz drīz drīz, pavisam drīz tā būs aizmirsta bēda...

un protams, ka es aizmirsu telefonu pie viņiem. jau atkal. un pie manis atgriezušās manas mīļākās, zaļās... jaunā paskatā, jaunā krāsu salikumā, bet tomēr....ak (:

bet es biju iepirkties. lūk tā ir laime :D nu nē, es tak smejos (: vien labāka pašsajūta gan.

pat pie auss nepieliekot, ne mirkli nešauboties - tos lielos lielos zaļos, uzreiz nopirku (: jaaaunus auskarus. (: liekas, katrreiz ejot iepirkties - auskari ir kā nerakstīts pirkuma listē, bet tomēr pašsaprotams un obligāts (: vēl arī - jauna blūze. MELNA. skaista. bet man jau viss ir skaists .. (: tagad atkal varu pucēties!

mamma tikai raudāja un raudāja (: no prieka, no laimes, no pārsteigumiem, kas nāca viens pēc otra. vislielākais, protams - pats pasākums. draugi, sveces, šampanietis, genoveva, kongo džungļos... edgariņš... ak...vecie labie laiki. edgariņš sākumā mani nemaz nepazina - skatījās un brīnījās, ku skaista jauna dāma kkur redzēta (:
vēl arī tik lieliski izdejojusies nebiju SEN. vien pietrūka 'tā īstā' dancinātāja, lai gan atzīstu - krustmeita ar to lieliski tika galā. esmu izlēkājusies, izvirpuļojusies, izskraidījusies, izālējusies koši zaļajās papēžkurpēs, ka prieks (: pa sniegu protams ar, jo kad pa logu ieraudzīju tos fantastiski apsarmojušos kokos - izlidoju pa durvīm... kriukš kriukš kriukš kriukš, pa sniedziņu. sniegs kurpē ((: he.
sūrst kakls.
es maz runāju. pēdējās dienas no manis nāk mazrunājamais. klausos. un man ļoti daudz ko gribas. sevišķi jau uz laukiem. jūru. mežu.
klausīties klusumu. klausīties cilvēku stāstus. par visu. par sīkumiem.
izejam pastaigāties? nevis skriet, bet staigāt?! un es paklausīšos. kā kriukšķ sniegs zem mūsu kājām, kā siltā elpa savijas ar salto gaisu, kā Tev gājis šodien, vakar, aizvakar...


muzik: ze dej det never kamz (: - jeij. sevišķi jau sākums un tie sōliņi...

es nudie kāddien gribētu izgulties uz mašīnas priekšējā kapota, skatīties debesīs un gremdēties atmiņās.
vēl kas - es neesmu divi.
un tad viņa pajautāja, to, ko vienmēr esmu vēlējusies uzzināt - vai divi cilvēki var palikt kopā mūžīgi? divi iemīlējušies cilvēki.

amas veritas

'viņa simbols būs zvaigzne... viņš mācēs jāt ar poniju atmuguriski... viņš svilpos manu mīļāko dziesmu... viena acs viņam būs zila, bet otra - zaļa... viņš dzirdēs manu saucienu kilometriem tālu... viņš mācēs gaisā apgriezt pankūkas... un viņš būs apbrīnojami jauks...'
-man likās, ka Tu negribi iemīlēties?
-tieši tā. šāda vīrieša nav.
tas nozīmē, ka es nekad neiemīlēšos un nemiršu no salauztas sirds...

lai ko es darītu - tas nešķiet gana labs. Jums. maniem mīļākajiem labākajiem.
par maz. nepietiekami. man ne pa spēkam..
bet ziniet - no sirds, ja varētu, es...
zāli zaļāku pļavās krāsotu, saules rietu skaistāko paildzinātu, vannas ūdeni pret jūras viļņiem mainītu. tieši Tev! arī mežu pa nakti pie loga noliktu, sniegu tam pārkaisītu. kokos sakārtu piparkūkas, ābolīšus, burkānus. un no rīta ietu ar Tevi pastaigā pa tīrām svaigām kupenām, kur vien kāda stirna pāri skrējusi..
vēl, ja varētu, visiem visiem smaidīt liktu un pa ielu Tev pretī nāktu tikai smaidīgi cilvēki (:
un visvisvisvairāk es vēlētos, kaut varētu katram no Jums dāvāt kādu, ar kuru kopā pļāpāt līdz rīta gaisma nemanot pienākusi. kādu, kurš klausās. un jā, noteikti kādu, ar kuru kopā paklusēt... sēdēt siltā vasaras naktī pie jūras, klausīties mierīgos viļņos, kas skalojas pret atdziestošām smiltīm, vērties zvaigznēs un.... klusēt.

un mieru (:

zem eglītes sarkana kastīte.
man.
tur roku darbs. auskari. no vācijas atceļojuši.
man.

jau atkal 24ais.
un man slikta oma. asaras birst ne no kā.
es ļoti gribu atpakaļ to mieru, kas bij pirms.
piparkūku cepšana, ķiršu ēšana, zeķu adīšana, pikošanās mežā ar krustmeitu... jā. tas laikam mans dienas notikums. mežs. izālējāmies abas pa mežu. sarkanos zābakos, zaļās zeķbiksēs un brūnos adītos svārkos.
slapji cimdi.

arī pagātne sevī jāsaglabā. jo ja nav sakņu, nevar būt arī galotnes. neaizmirsti, ko mums nodarījuši krievi. kari. viss... jā. tās ir manas ziemsvētku vakara sarunas.

vakara citāts no ōmītes, kad uz jautājumu, kas tā par kūku - visi vienbalsīgi:
-tiramisū!
-kāds 'sū'?
(:

un vēl arī - es neesmu nevienā no vakara bildēm :/ manis nav.

es nesaprotu. vienkārši nesaprotu. kādēļ vīrieši nes dāmu somiņas. nevis nēsā, bet nes. nevis somas, bet somiņas. tas taču ir aksesuārs! tāpat kā auskari, rokassprādze, augstpapēžu kurpes un krelles.
nu jā - teiksi džentlmeniski? nest smagu(!), lielu(!) somu - jā, bet mazu spīdīgu lakādas somiņu ar ķēdītēm, sirsniņām, briljantiņiem.
es teikšu... nē, es smiešos. tas nu ir absurds un punkts (:

mājup atnācu. ar K2. blakus šļūkāja mans divu-ratu-draugs. jo draņķis. jo ceļš dalījās trīs veidos - 'krampjaini-sažņaugta-stūre', 'krītu' un 'ō,-te-kāda-laba-tante-attīrījusi-2m-asfalta'.

zābakos žļurkst. tā žļurkst, un auksti žļurkst, ka asara-gar-vaigu. no rīta gan bij pasaka (: taču tagad man ir karsta sula, louis armstrong, miermiermierpilnas ziemsvētku skaņas un brālis. ar apmēram 500 gaismiņām (:

un goijā jauns tējas meistars. tāds - jauki sneaky sneaky. viltīgs. noslēpumains. šķiet pārāk sen tur neesmu bijusi. būs jābrauc tējoties...

šonakt laikam ar to gulēšanu būs tā švakāk. jo es nogrēkoju. aizgāju uz kīnō.
nu bet - ja satiek visas trīs vienuviet, smaidīgas, jaukas, mīlīgas... kā atteiksi? (:
un bij tā vērts. tikai pasaki to manam miegam (:
eju vārīt tēju. nu gan jāķeras klāt!

zaļi-blonda. brīva.

un vienā no akmens sienas caurspīdības mirkļiem biju ieraudzījis šo meiteni un bērnišķīgi noticējis, ka viņa iet pa citu tuneli, paralēlu manējam, lai gan patiesībā meitene piederēja plašajai pasaulei - pasaulei bez robežām, kurā dzīvo tie, kas tuneļus nepazīst.

jo nekas nav labāks par pašceptām piparkūkām, paša šūtām lellēm, paša adītiem džemperiem un uguns sprakšķēšanu kamīnā (: ak un klausīties klausīties klausīties. man tīk, ļoti (:
slīd viss. bet autobuss līdz mājām mani aizved bez neviena cita pasažiera. es - kā karaliene (: un graužu kaķa galvu ((:
tagad pētu visādus interjerus. ai. domu daudz (: galva pilna pilna.
jūtu - būs forši (:

-tā ir droša nāve!!
-nāve vienmēr ir droša.

vai Tu zini, kā tas ir - nu tā, pa ĪSTAM smaidīt smaidīt smaidīt? (((: lēkāt, smaidīt, spriņģot, smaidīt, mēģināt adīt, bet visam pāri - smaidīt (:
ja jā, tad zini - tieši to es tagad daru. no visas sirds. tā ka sprāgst vai pušu (((: bliukš (:
jo man tikko rokās iegūla pastkarte. no skandināvijas. īsta. DZĪVA. ar roku rakstīta. MAN (:
prieks pāri priekam.
paldies. bezgalīgs (:

eu, nu gan būs joki. toč.
jocīgi kņudina vēderā. laikam, jo
nezin kā būs!
hi hi
bet es zinu. ka gan jau (:
jauns gads - jauna dzīve! (:
wiii!

"jaunībā cilvēki bieži ir gatavi iemīlēt pašu mīlestību."
toties es sapratu, kā man ir paveicies! (:

visu laiku, par katru cenu gribas izrauties no ikdienas, to mainīt, sākt jaunu dzīvi.
un kad Tev dod šo iespēju, Tu piebremzē un sāc domāt - vai vispār vajag?

tieši tā arī tas notiek... pa dienu ja vēl bik tāds vakardienas dusmu palieks manī, tad uz vēlo pēcpusdienu tas gaist (:
ta vēl emīlu puika ierodas, paķēris līdz sev vai visas pasaules prieku. nu ko ņemsies? priecāsies līdz (:
vakarā čajs baronielā. ((:

tas miera burbulis tā vienkārši pārplīsa. pašķīda. un visu labo, ko tas bij turējis ap mani - uz visām pusēm. kkur prom. pat vēl tad, kad biju melno kleitu atdot, viss bij čiki piki, bet tad, kkur pa ceļam starp kleitu un sapulci - bliukš. droši vien kādam garāmgājējam somā bij adata, kas pabāzusi asumiņu laukā, un es tai visdrīzāk garāmbraucot uzdūros...

pica manu omu neuzlaboja.

devos skriet. izskriet dusmu. taču suns šodien bij tik... nu tā, ka vairs nav spēka pat sabārt. aizvilku līdz mājai, iesviedu sētā un aizskrēju, ko kājas nes, atkal prom. biju tikusi vien līdz mežmalai, kad pēkšņi pazuda visi spēki, pašķīda asaras un vēderā iedūrās sāpe.

tad es gāju. gāju cauri mežam. 

. . .

izgājusi no meža, apslaucīju asaras, sāpe ar bij rimusi un lēni, ar līkumu, tipināju mājup.

bet labāk nav palicis. 

cerams, ka rīt, kad pamodīšos, tas viss nelāgais vienkārši būs izgaisis un miera burbulis ap mani - pašatjaunojies...

pamodos tā vēlāk. šķiet pat, ka izgulējos.
lēnā garā uzkodu lašmaizītes ar mazajiem citrongabaliņiem uz tām.
tēja.
džips ātri un droši traucās cauri rīgai. izlaida pie kīnō.
pārsteidza, ka pirms filmiņas - vēl vien filmiņa. es satraucos, ka nepareizi esam atnākušas, bet Pata mierina, ka gan jau tā kāda īsfilmiņa pirms īstās. un tā arī bij.
kaķīša dzirnavas nebiju redzējusi patiešām SEN. un diez vai mainījusies bija multene. drīzāk jau es, jo tā šķita pilnīgi citāda nekā to atceros... skaisti. un tie tēli tik fantastiski pārdomāti... viss pārdomāts (:
muļķojāmies. dejojām uz eskalatora. nopirkām zefīrus šokolādē (: un runājām par nemieru sirdī. par labo un slikto. par to, ka gribas dalīties (:
spēkam - kartupeļu biezputra ar kreijumu un sacepto gaļiņu.
lai pildītu solīto - līdz pieturai sanāca braukt ar velo. Patai grumbuļu prieki (:
pieturā tad divu-ratu-draugu arī atstāju un kāpu autobusā. šī diena neparasta. ar to, ka sabiedriskā transporta diena.
biju tieši laikā.
somā pēc kanēļa smaržojošā tēja. ziemsvētku tēja. un iepriekš nopirktie zefīri šokolādē. kkur dziļumā bij arī piparkūkas.
apsēdāmies saltajā gaisā. dzērām tēju.
turpat blakus zaglis ķidāja nupat iegūtu somiņu, lidinot nevajadzīgo pa gaisu. dodoties prom viņš uzmeta somiņu uz netālā kioska jumta. atstājis bij kādu detaļu no veca portatīvā mūzikas atskaņotāja. un krelles. melnas stikla bumbiņas un galā pušķītis.
devāmies uz autobusu.
pa ceļam mani sveicināja kāds svešs kungs. vaibsti šķita pazīstami, taču kkas nebij tā... kad jaunais vīrietis bij pagājis garām, vien sasveicinājies, jo runāja pa telefonu, manā atmiņā beidzot atausa šie vaibsti... Vinsents ((: un paties, ar izsaukumu "viņam taču bāāārda!" apmetos apkārt. smaidīju. atskatījās arī viņš, uzsmaidīja pretī un es turpināju ceļu priecīga, ka biju spējusi atminēties. bet ilgi vēl smēju par bārdu (:
sen, paties sen nebiju viņu satikusi.... pēc tam gan vēl labu brīdi pa galvu maisījās atmiņas par viņu. taču paralēli ritēja jaukas sarunas ar manu mīļo jauko labo...
arī autobusā turpinājām tējas malkošanu. sarunājām drīz drīz atkal.
pie dzīvas uguns, ar mandarīniem, tikko pašceptām piparkūkām un mieru... (:
pavisam drīz...

muzik: kārlis kazāks

pats labākais, kas ar mani šovakar ir noticis - atbalsts. tik daudz, ka smaids līdz ausīm. nu ko tādu es nebiju gaidījusi. tas ir it kā, kad nāk liels vilnis, visi Tevi paceļ uz rokām un tur, kamēr vilnis aiziet... (: un un un... jā. (: sajūtas. labas. lai kā arī galu galā nebūtu vai būtu.
un vēl es ļoti gribu dejot. (: darīt. daudz darīt. lai ķermenis atkal atdzīvojas.
tas taču pārtiek no kustības. sen neesmu barojusi... ne ne, neatgriezīšos vecajā. iešu uz priekšu (:
aaaaaaaaiziet (((:

atvēru kamīna durtiņas un vienkārši apstulbu. skats ir tik skaists, ka ne acu atraut. mazie kvēlojošie brīnumiņi. nudie, bij aizmirsies, cik gan kvēlības var būt baudāmas! tāpēc adīkli uz mirkli nolikt maliņā un vērties neizprotamā burvībā.
tēja jau ar tepat blakus (:

upd. pagalei daudz liesmiņu, kas kā izpūruši mati uz visām pusēm un izskatās pēc briesmonīša ((:

viņa liek man domāt par skaistām lietām. arī par zirgiem.
un es tā izdomāju, ka jāuzvelk svārki, bronzpogu žakete un jādodas jāt. protams, ka zem svārkiema arī kko siltu. bet svārki tā skaisti taču. romantiski un mazliet aristokrātiski. vien derētu, lai uzsnieg. jā, nudie. tad jāpieliecas zem sniega noliektajem zariem, bet citreiz zirgs Tevi nes tik augstu, ka tas zars, ar visu sniegu - sejā.
un smiekli (:
tas ir skaisti. es domāju, ka jādara. jādara skaistais. (:

-vai esat ko pazaudējis?
-nē. es strādāju.
-strādājat?
-jā, es te... veicu pētījumus, zināt, pētījumus...
-ak tā.
-zinātniskus pētījumus, es gribēju teikt...
-zinātniskus.
-jā.
-pētāt gliemežvākus, aļģes, ko tamlīdzīgu?
-nē, viļņus. [..] vietu, kur ūdens apstājas.
-kas tad tur ko pētīt?
[..]
-tur beidzas jūra.

es tur stāvēju. maziņa maziņa, ar savām lielajām brillēm uz acīm. vasaras naktī. īsā, smalkām puķītēm apzīmētā kleitiņā. aiz muguras mamma. viņa drošināja - lai dodos tik uz priekšu. bet priekšā balta siena... tā tak var ieiet kaut kur, kur nav nekā...
mēs gājām kopā. es nezinu, kāpēc vilku migla. mamma tā to sauca. bet tā tas līdz šodienai palicis.
ja jau vilku migla, tad jau tur dzīvo vilki. bet es jau zināju, ka meža zvēri cilvēkam pāri nedara.
un ieskrēju miglā. baltā baltā. vilku miglā. ar mani noteikti bija vilki, tikai es viņus neredzēju. jo baltā siena. un silts drēgnums.
atdūros pret ķimenēm, kas ceļa otrā pusē auga. paķēru dažas, kā jau parasti, iebāzu mutē, un skrēju, ko kājas nes, atpakaļ pie mammas. ka tik nepazūd... migla taču...
miglā var pazust.
atmiņas nepazūd...

šodien domāju, cik labi tā - stāvēt ar rokām pie sāniem zem koka un ēst no zara sniegu.
(:

veikalā atradu divpunktu bizmārīti. aiznesu un noliku uz balzāma baltegles. (:
mani paijāja sveša, maza, smaidīga meitenīte, kura stāvēja man aiz muguras iepirkuma ratos. meitenītei gaiši, lokaini matiņi. (:
mazā meitenīte tika pie balta lāča. (:
leldei tagad ir jauna cepure... bet es turpinu adīt. jo vēl tik daudz daudz... (:
nopirku vēl adāmadatas. un tamboradatu. (:
man ir no ārzemēm atvests īīīstais ābolu sidrs. (:
sēdēju uz grīdas, lasīju grāmatu, ēdu piparkūkas un mandarīnus un dzēru ziemsvētku tēju. (:
sapratu, ka no tām dienām, kad vēl izmantoju sabiedrisko transportu, visvairāk man pietrūkst grāmatu lasīšana ceļā esot. (:
daudz dejoju un dziedāju. ar kāju griezu te riepu, te aploci. aplocei arīdzan cauri lēcu. kā dresēts dzīvnieks. (:
daudz gudra izrunājām. (:
pie manis ciemos bij māsa. dzērām svaigi spiestu greipfrūtu-apelsīnu sulu. (:
es šodien daudz smaidīju (:

sēdēju vannā.
"-cik ilgi Jūs te paliksiet? - viņš jautāja.
- nezinu, dažas dienas."

reizēm ir lietas, kuras mums nedod izvēles brīvību.
un lai gan mēs zinām.... viņi ne.
bet tas nekas. mums katram ir kāds iemesls šeit būt . . . . . . . .

"pati vienkāršākā lieta top skaista, ja to slēpj." [vailds]
tad jau būs jāslēpj (:

siltais, agrais rīts. (:
laikā biju darbā. līdzi lielais termoss ar ziemsvētku tēju (: jeij!
un vēl prieku prieciņam - mani tur sagaida laba grāmata un piparkūkas. ak, ku jauki (:
paldies (:
kaut man sanāktu dāvāt tik daudz prieka apkārtējiem, sev tuvajiem...
mīļoju!

ā. un vēl es gribu kalnos. pašā virsotnē, sniegos. un tad - wiiiiii - lejup. ātri, vējš gar ausīm, vēderā no ātruma kņudina, un tad - hop - palēciens un es lidoju....
jā. vēl es arī biju uz filmu switch. norvēģu sniega, mīlestības, kalnu un snovborda pilnais garadarbs. (:

koncerta noskaņa kā pieglaušanās mīļam cilvēkam, kā divu cilvēku pirmais skūpsts klusā piesnigušā vecpilsētas ieliņā, kā sniega ķeršana ar mēli, kad no gaisa krīt lielās baltās pārslas, tā lēni lēni. kā siltums, mīļums un karstvīns, ko maziem malciņiem pie kamīna baudīt. (:

svētku noskaņa.
manī iemitinājies ziemsvētku gars.
turpinu priecāties par visu un starot. (:

(tā čirku galva. bāc - lielisks ģitārists. un tā viņa ģitāra. pirmkārt jau kkas fantastiski skaists - gan vienkārši kā lieta, gan - mūzikas inztruments. (: otrkārt - nesapratu, kāpēc tai nav skaņas noņēmēji.. hm.)

muzic: kate mcgarry

es esmu labs draugs.
pasaku rakstītāja.
grāmatolōgs.
ar skaistu dzīvi.
drosmīgu un skaistu vārdu izvēli.
manā iespaidā vairāk dzer tēju.
un es adīšu kleitu (:

rakstu. par savu atvaļinājumu. atvaļinājumu no dzīves.
par klusumu, klausīšanu sirdsbalsij, mēness atspulgu uz meža takas naktī un dzīves mācību.
par mieru.

es beidzot sev atzinu. ka jā. es gribētu. ka ne vien gribētu, tā tīri, bet liekas - tas pat varētu būt skaisti.
tas laikam nozīmē atzīt, ka manī mīlestības pietiek un pacietības arīdzan. atzīt sevi.
par labu esam.
(:

muzik: sigur ros