Austeru piedzīvojums. Bluff.

Bluff. Pats dienvidu gals. Vieta, no kurienes nāk pirmās sezonas austeres.
Augstāk, kādā no lielajām pilsētām, kas ir simtiem km no Bluff, ir glaunumglaunākais restorāns, kurā ir iespēja šīs austeres, pašas pašas pirmās sezonā, dabūt. Pašu pirmo ķērienu, svaigu, tikko no okeāna, tur pieved pa tiešo ar helikopteru (tupatupa). Galdiņu rezervācija notiek gadus iepriekš. Par cenām labāk vispār neinteresēties.
Bet nu kam mums fēnsī restorāns, ja to pašu austeri var uz vietas, oriģinālajā ciemā apēst. Tad nu devāmies savā austerpiedzīvojumā. Edgaram - pati pirmā austere mūžā...

Ar austerēm dažādi palīglīdzekļi, lai tās vieglāku dabūtu lejā (:

Cunami. Auto.

Palūram cauri sētai šur un tur.

Spīdtārpi. Debesis alā. (Jā, alā!)

mūzika: Clean Bandit feat. Jess Glynne - Rather Be

Bija tumšs, ap 19iem vakarā. Ārā piķa melns un īsti darīt vairs neko nevar. Skatoties, kur apmetīsimies uz nakti, atdūrāmies alā. Galu galā, nav taču svarīgi, cik ārā gaišs/tumšs, ja alā tik un tā melns. Tā nu devāmies mazā piedzīvojumā...

Pastaiga gar briedi. Milzu pukeko.

Rīts.

Attā, Queenstowna.

Izmetām līkumiņu līdz aitām... un attā. Dodamies tālāk uz dienvidiem.

Queenstown. Burgeri un Kriss Bērziņš.

Atgriezos pilsētā. Vīrs sagaidīja ar "Nu???" (:
Iespaidi vēl nemaz nenāca ārā. Visu to emociju tik daudz. Un kā lai vispār ko tādu apraksta? Bet nu fakts arī, ka visu dienu nekas nebija ēsts, lika manīt - bija ar steigu jāiet labot vēdertukšums. Skaidra lieta, ka atrodoties Queenstownā, tad to darīs tikai un vienīgi Fergburgerā (: Gan jau burgeri ģīmī bāžot, arī tā saruna ritēs vieglāk.

Queenstown. Kererū un burve*.

Modāmies Queenstownas ezera Wakatipu (80km garš, dziļākajā vietā - pat 380m dziļš) krastā, Kā jau rudenī un kā jau pie ezera - rīts bija drēgns un rasas pilns, taču uzsila jau pirmajās saules stundās, diena solījās būt jauka pati par sevi, tad nu devāmies dabā. Bija jānosit laiks (ak, nabadziņš!) un jāpiemirst arī uztraukums...

Wanaka. Zelta rudens un pupu-vestes.

Vēl tajā pašā vakarā tuvojāmies Wanakai, un ainavas bija neaprakstāmas. Pasaku ainavu malā tad arī pārnakšņojām, lai mostos saules pielietā dienā un pavadītu to īpaši patīkami, katrs darot sevi sajūsminošas lietas.

Taku diena III. Zilie baseini.

Lietutiņš te parādījās, te atkal zuda, īpaši neslapinot, bet atstājot vēsu mitrumu gaisā (un mašīnā). Taču plāns ir plāns un takas - jāiziet. Ieguvēji beigās būsim mēs paši.
Vēl pa ceļam uz nākamo taku, piestājām skaistā upes malā, ko izskalojuši ledāju ūdeņi un izcirtuši tiem līdzi nākošie akmeņu blāķi, taču ilgi tur neuzkavējāmies, jo daudzie piestāt gribētāji radīja tādu kā steigas auriņu, un gaismas stundas, rudenim pārņemot Jaunzēlandes kalnus, kļuva mazāk un mazāk, atstājot izpētei arvien īsākas dienas. Tā teikt - čop čop!!

Taku diena II.

Nedaudz laika ceļā un esam klāt pie nākamās takas. Mērķis - sasniegt ūdenskritumu.

Aizkulises.

Lūk, kā izskatās no otras puses. Edgars ar mazo fotoaparātu spiegojis.

Uz tilta.

Ieraudzīju šo bildi un dikti saskumu pēc saviem Palladium zābakiem. Tie bija LIEliski!

Strauts tējas krāsā un Arnolds jeb Taku diena I.

Sakosti un noguruši, izgulējāmies jo saldi, jo dienas plānā ir izstaigāt vairākas takas - ne pārāk garas, taču visas - skaistas bez gala. Diena iesākās ar rudenīgu un mitru gaisu, nedaudz vēsumu + vēju un ar Arnoldu...

Arnolds - kā tas rakstīts uz velosipēda, vedināja domāt, ka tā sauc ceļinieku, kurš uz šī velo pārvietojas.

Te Wāhipounamu.

Ledāja nogurdināti, atlikušo dienas daļu vadījām ceļā, tuvojoties nākamajiem skaistajiem skatiem, kur ik pa brīdim pienāca kāds jauks pieturas punkts. Brīnišķīgs tilts, skaista pludmale un fantastisks saulriets.

Mūžīgais sasalums, šorti un veca šokolāde.

Mūzika (fõnam): Vanilla Ice - Ice Ice Baby (:

Ir acīmredzams, kā Edgaram vienīgajam visvairāk interesē atskats uz Jaunzēlandē apbraukāto, apskatīto un sajusto (atkal jau mēnesi blogā nekas jauns, ups). Pieņemu, ka tas tādēļ, ka bildes ir pie manis datorā un man pietiek ar pāris klikšķiem, lai iegrimtu skaistajā ceļojumā, kamēr viņam ir vien mans blogs, pietam - katrreiz ar pārsteigumu - kuras bildes būšu atlasījusi atrādīšanai un kas tieši man ir palicis atmiņā, ko nolemju nodot tālāk no stāstāmā.
Tad nu modāmies slapjā, nedaudz vēsā rītā un nolēmām, ka iepriecināsim sevi ar jau ~8 mēnešus somā ņurcīto šokolādi, kas atceļoja mums līdzi no Latvijas (jau atkal paldiesi Daniellai ar Gati) (: Arī "Vāverīte" bija aizkavējusies turpat blakus, jo tā kā riekstus neēdu, tad tie ir Māras-droši-saldumi, ja tajos ir šī nevēlamā sastāvdaļa - un Edgaram tika baudpilna rīta kafijas piedeva.

Putniņš snauž. Pludmale.

Pametuši ciemu ar diviem tās iedzīvotājiem, devāmies jau atkal tālāk. Lejā. Joprojām uz dienvidiem. Un tā kā lielākoties virzījāmies gar krastu Tasmāna jūrai, tad arī ūdeni redzējām daudz. Un visko citu arī. Lūk:

Pēc zelta un kazām.

Ceļš vijās tālāk. Ja tie nebūtu foto, bet filma, tad te noteikti būtu kadrs ar garu ceļu, retiem, mazapdzīvotiem ciematiem pa ceļam, daudz saules un kalnu visapkārt. Mašīnai logi vaļā un pa tiem izkārta galva vai kājas, ļaujot gaisam tās noglāstīt... Vienmuļš, garš, taču skaists ceļš.
Atmosfēriski šeit ārkārtīgi iederas šis klips:



Kamēr tas aizved pie nākamā galamērķa.

Weka, wekas ģimene un džunglis.

Burvīgs, saulains rīts. Aiz durvīm kāds skraida. Veru vaļā durvis, lūkojos laukā un skat, kas tur aizdeso....

Weka.

Hokitika

No diezgan lietainās, vēsās, taču viennozīmīgi mitrās Artūra Pārejas, devāmies tālāk uz dienvidiem. Teicām ardievas jaukajiem un vienīgajiem augstkalnu reģionu papagaiļiem - Kea.

Kāpt pēc šprotēm un balzāma IV

Nobeigums kāpienam. Lejup. Ar virsū krītošiem mākoņiem, nelielu devu baiļu par laikapstākļiem un baru putnu, kas mūs pavadīja aplidojot un apstaigājot...

Es būtu varējusi tos bildēt vai visu dienu.