 |
| Es būtu varējusi tos bildēt vai visu dienu. |
pirmdiena, decembris 30
Kāpt pēc šprotēm un balzāma IV
Nobeigums kāpienam. Lejup. Ar virsū krītošiem mākoņiem, nelielu devu baiļu par laikapstākļiem un baru putnu, kas mūs pavadīja aplidojot un apstaigājot...
Kāpt pēc šprotēm un balzāma III
Kāpiens bija garš. Laiks pelnītai (un ilgi ilgi gaidītai) atpūtai.
 |
| Mmmm!!! |
svētdiena, decembris 29
Kāpt pēc šprotēm un balzāma II
Neliela atkāpe.
Es te tā domāju - diez cik gan dziļi var Jūs visus aizķert šīs bildes?! Vienam tas ir - nu-kur-var-tik-daudz-fotogrāfēt, kādam citam, iespējams, re-kāda-Edgaram-bārda, bet vēl kādam tas ir vienkārši - nu-jauki-ir-kaut-kur-aizceļot.
Pastāstīšu, kādas izjūtas ir man, skatoties šīs savas bildes.
Tas ir tā, it kā mana dvēsele būu palikusi tur. Ilgas. Kā šķiršanās no mīļotā, bez iemesla. Sirds ir salauzta, Jūs vairāk neesat viens otram, taču ir atmiņas, piedzīvojumi un visvairāk - pierādījums tam visam - bildes. Tā nu es lieku bildes, šķiroju. Brīžiem gribas ielikt visas pēc kārtas, kaut vai 5 gandrīz vienādas. Citreiz gribas ielikt vien vienu vai divas no simta. Reizēm šķiet, ka nav jau vērts vispār likt - kurš gan novērtēs, citreiz - kurš gan nespēs novērtēt to skaistumu. Bet laikam jau ir tā, ka to visu taisu sev, lai var šķirstīt, pārskatīt atkal un atkal. Un ir iemesls vēlreiz pārlapot katru bildi un sajūtu, kas nāk tai līdzi.
Ceru, ka arī Jūs, kaut mazāko mazumiņu sajūtu caur bildēm varat saņemt.
Novēlu katram tādu vietu pasaulē, kur nevis vienkārši gribas atgriezties, bet gan ir palikusi daļiņa sevis... (:
Bet nu ķeros pie lietas. Lūk turpinājums lielajam kāpienam.
Es te tā domāju - diez cik gan dziļi var Jūs visus aizķert šīs bildes?! Vienam tas ir - nu-kur-var-tik-daudz-fotogrāfēt, kādam citam, iespējams, re-kāda-Edgaram-bārda, bet vēl kādam tas ir vienkārši - nu-jauki-ir-kaut-kur-aizceļot.
Pastāstīšu, kādas izjūtas ir man, skatoties šīs savas bildes.
Tas ir tā, it kā mana dvēsele būu palikusi tur. Ilgas. Kā šķiršanās no mīļotā, bez iemesla. Sirds ir salauzta, Jūs vairāk neesat viens otram, taču ir atmiņas, piedzīvojumi un visvairāk - pierādījums tam visam - bildes. Tā nu es lieku bildes, šķiroju. Brīžiem gribas ielikt visas pēc kārtas, kaut vai 5 gandrīz vienādas. Citreiz gribas ielikt vien vienu vai divas no simta. Reizēm šķiet, ka nav jau vērts vispār likt - kurš gan novērtēs, citreiz - kurš gan nespēs novērtēt to skaistumu. Bet laikam jau ir tā, ka to visu taisu sev, lai var šķirstīt, pārskatīt atkal un atkal. Un ir iemesls vēlreiz pārlapot katru bildi un sajūtu, kas nāk tai līdzi.
Ceru, ka arī Jūs, kaut mazāko mazumiņu sajūtu caur bildēm varat saņemt.
Novēlu katram tādu vietu pasaulē, kur nevis vienkārši gribas atgriezties, bet gan ir palikusi daļiņa sevis... (:
Bet nu ķeros pie lietas. Lūk turpinājums lielajam kāpienam.
Kāpt pēc šprotēm un balzāma I
Pēc nakts baisajiem notikumiem, modušies ar mazo asins peļķīti, viss, kas apkārt, ātri vien lika aizmirst bijušo un pievērsties pasakainajam. Daba staroja.
 |
| Tvaikoja aukstais nakts gaiss no zāles un mūsu ēnā slēptais auto gatavojās vest mūs vienā no skaistākajām Jaunzēlandes vietām (manuprāt). |
Abonēt:
Ziņas (Atom)