Es i beigts (:

Šodienas pērle - Puņķis jeb ex-kolēģis korejieties, kas sakās esam amerikānis, ja kāds jautā par izcelsmi - apgalvojis, ka saprot latviešu valodu un mūsos klausījies un visu sapratis; tulkojis brīnumus šefam. Vienvārdsakot - es i beigts. (((((: Par to, ka viņš mūs visus gribējis piekaut pirms aizbraukšanas nav pat vērts pieminēt.
Jā, es zinu, Hameleonu rotaļas var iet ratā ar saviem bālajiem scenārijiem ((((:

Napier, okeāns un vīns. Aye.

Lai gan iepriekšējā ierakstā minēs - viss beidzās labi...nebeidzās nekas un viss tikai sākās. Bija mega drāma, Edgaru gandrīz atlaida un nu korejietis ir mūsu melnajā sarakstā ar nespēju risināt sasāpējušus un izdomātus jautajumus. Tik mīkstčaulīgu un nožēlojamu cilvēku vēl nebiju satikusi, ā, nē... esmu gan :D Es tak Latvijas grāmata strādāju reiz.. (: Bet kā mamma saka - "Lai jau, tas taču slims cilvēciņš." Un ja tā uz to paskatās, tad tiešām vieglāk paliek, jo uguņi gāja pa gaisu un bija viss slikti, taču mans brīnišķīgais vīrs teica - dažas dienas un viss būs pa vecam, un tiešām, nepagaja pat dažas dienas, viss norimis un iegajis vecajās sliedēs. Ja neskaita to, ka nodedzināju sevi šodien saulē līdz nemaņai. Tad nu pārsteigums ar manu ādu (: Taču vakar lieliski nodzērām Helovīnu (mums jau patiesībā iemeslu nevajag..), saule katru dienu augstu debesīs un šodien arī vietējā šokolādes fabrikā bijām!

Un tad nu dažas bildes, ar sokolādi un lielo vakar-rīta miglu - to nākamreiz (:

Sāksim ar Beverlihilzu.... (((:

Re ku mēs braukājamies. Tas Napierī. Skaista diena pie okeāna mums izdevās. Lūko talāk! ->

Piedzīvojums+uztraukumi

Tikko ielauzās mājā...

Stress

Ir lietas, kas vienkārši satrauc. Tad mazliet jāparunā ar sevi, dziļāk jāieelpo un jāskaita līdz 10 un atpakaļ lēnā garā.
Bet ja lieta vairs nav lieta, bet cilvēku stulbums, tad tas jau vairs ir tikai laika jautājums, kad psihošana (te es protams spriežu subjektīvi) - ārēja vai iekšēja - pāries.
Par ko es šoreiz sacepos? Par yõgu. Jā, skan jau smieklīgi, bet izrādās nemaz ar' nav smieklīgi.
Izrādās, cilvēki apmeklējot (tas ir vēl izdevies gadījums) yõgu, gaida, ka sasniegs garīgo apskaidrību, ka yõgas pasniedzēji klēpī ieliks dzīves patiesības, mieru. Un tad, kad viņi aizgājuši uz yõgu, izstaipījušies, pavārtījušies pa paklājiņu vai klausījušies kādu pieklusinātu mūziku ar indiešu nots pieskaņu un nav kļuvuši apskaidroti - nelaimīgi dodas tālāk dzīvē, citiem stāstot, ka yõga ir pilnīgi nederīga, eiropiešu izgudrojums naudas kāšanai un tā tālāk. Un tad man gribas ar kaut ko mest. Vai kliegt. Varbūt vēl kādu aktīvu darbību.
Yoga un meditācija ir divas dažādas lietas. Joga ir ķermeņa fiziska sagatavošana meditācijai. Un punkts.
Domājiet!

Par kāzu lietām izteikšos vēlāk. Tagad jādzer vīns par godu Gerdai (:

Žēl.

grāmata: Gabriels Garsija Markess "Simts vientulības gadu"

Man tik ļoti žēl mana mīļotā vīrieša. Es tiešām cenšos savu bēdu ieleju un nesavāktību nebāzt viņam sejā, bet nu kuram gan vienmēr tiek viss piktums, bēdas un nesavāktība, ja ne vismīļākajiem? Un nav viņš pelnījis.

Bet es tikai dzeru savas nervu tabletes un, kad aizmirstu, atkal raudu līdz bezjēgai. Pilnīgs bardaks.
Nespēju sevi savākt. Cenšos. Bet iemeslus tiešām atrast arvien grūtāk. Un sevis mīlestība rūk ar minūtēm. Par pašapziņu nu jau varu aizmirst.
Nu kāpēc es esmu TIK briesmīga? Kādēļ dzimst tādi kā es?? Vāji, neuzticami un nelietderīgi?

Šodien esmu vistuvāk lielajai vienaldzībai un vēlmei pēc vientulības un miera. Gandrīz atcēlu arī kleitas šūšanu.
Vissirslikti.lv pāriet nakamajā līmenī - vissirdrausmīgi.lv.
Ja būtu līdzīgs anonīmo alkohõliķu pulciņam tikai anonīmais neizdevušos cilvēku pulciņš, es noteikti varētu pirmā piecelties, un teikt: "Sveiki, mani sauc Māra un no manis nav jēgas!"

"Sveeeeeika Māāāāāāra!" ...

Mans izteikties

PAT lielveikali 1ajā būs ciet. Būs aizslēgtas bankas, pasts, klīnikas, optikas, mazie veikali un lielie veikali, frizētavas un zobārstniecības klīnikas, rokdarbu veikaliņi, mūzikas veikali, koncertzāles un gan jau, ka baznīcas arī būs slēgtas, bet nēēēē, kāāādam ir jābūt izlēcējam- Melngalvju nams būs atvērts. Pinpji.

Visi steidzas, uztraucas un dusmojas.
Viss tieši pretēji tam kā būtu jābūt Ziemassvētkos. Tā manā ģimenē. Es jau arī neesmu labāka, bet man arī vissirslikti.lv jau labu laiku par šo tēmu.
Ceru, ka pēc kāda brīža viss paliks mierpilns, kluss un skaists. Vismaz Jums noteikti vēlu, lai ir tieši tā.
Un gaidu mieru. Un tēvu, kuram jābūt pakaļ kuru katru mirkli.
Un nezinu NEVIENU pantiņu. Kas nu būs?

go ahead - open it!

Vājuma brīdis

Es Jums nemelošu.
Šodien gāja slikti.
Man ir bezgala vientuļi.
Man nav naudas un man ir kartupeļi rītā un vakarā.
Cēlos 4os no rīta. Bez komentāriem.
Pa nakti palika slikti no manas slimības. Pa dienu vārgums.
Man te neviena nav.
Ļoti, nu tā, ka ĻOTI gaidu, kad atbrauks Aija. Ja atbrauks.
Un vēl ļotāk gaidu 5dienu. Londonu. Mīļoto.
Daudz uztraukumi par motociklu, apdrošināšanu un tamlīzīgiem niekiem, kas nav nieki.
Ļoti daudz nevajadzīgi uztraukumi sadzīviskie. It kā metīšot mūs no mājas ārā.
Kā jau minēju - vissirslikti.co.uk.
Un tikko uzzināju, ka neesmu saņēmusi paciņu ar zaķiem no draugiem jubīlejā. Vienīgo cerību dod fakts, ka māsa tikko saņēma 3nedēļu ceļojošo paciņu no manis.

Siltums

Šodien gan ir tā, ka visu varētu mest pa gaisu un braukt mājās.

Burvīgi

Dienas žults atklājums - vieta, kur atstāt visu visu vļē, kas sakrājies (:
Paldies Gerdai (:
Aicinu pievienoties vļē izmešos arī Jūs!

Mīlēt

Cilvēkiem mūsdienās ir sap**ts priekšstats par attiecībām.
Un ar mūsdienām es nedomāju tikai jauno paaudzi.

Projām.

Sakravāju somas. Vismaz fiziski - pilnas līdz malām un iebāzt vairāk neko nevar. Emocionāli gan tā bagāža vēl ne iekrāmēta, ne apzināta vispār, kas jāņem līdz.
Ir emociju tornado. No histēriska ieķerties stenderē un kliegt, ka nekur un nekad nebraukšu, līdz sajūsmas spiedzieniem, cik gan lieliski viss būs.
Visdullāk ir ar Mīļo. Nespēju noskatīties, kā viņš pārdzīvo. Sirds lūzt. No sirds lūzt sirds.
Visdrīzāk jau tas būs tas, kas mani i aci nepamirkšķinot atraus atpakaļ.
Mana mīlestība.

Telefona numurs paliek vecais (tas gan neizslēdz, to ka būs arī jaunais ar citu trīsciparu kombināciju priekšā), taču ziniet - tam noņemts viss liekais un man nerādās ne no kā zvans, ne tas, no kura īsziņa. Tā ka parakstam, ja sūtam un iepazīstināmies, ja zvanam (:

(: Lai man izdodas. Un Jums.!

jūra un sajūtas

Māsa teica, lai brauc. Un es aizbraucu. 2 dienas pie jūras. Ar krustmeitu, vilnas mākoņiem, šūpuļtīklu, jūru, vēju un ķiršiem. Vēlāk arī mīļotais atbrauca (:
Iemācīju krustmeitai filcēt. Viņai tagad uzdevums, manas prombūtnes laikā man pagatavot pārsteigumu (: Šodien zvanīja - jau esot salauzusi adatu. Fiksi šai jāsagādā vēl.
Arī es abas dienas nofilcējos beigta (: Pabeidzu savu jauno matu sprādzi, uztasīju dāvanu un iesāku mazā Andra pasūtījumu. Kā jau vienmēr - nav neviena foto pierādījuma par paveikto. Rēķināju, ka pasaulē aizlaisti padsmit mani filcīšzvēri, bet bildes man - nevienas. Dulli. Neviens neticēs (:
Pie jūras bija tik liels vējš, ka visam bij jāliek smagumi virsū. Ja to nemet, protams, pa gaisu. Metām šķīvīti. Tas lidoja tur, kur lika vējš. Izskraidījāmies pakaļ un nolēmām, ka jāiet peldēt. Ūdens silts silts silts, mmmm. Bauda! Un tad, kad no ūdens un viļņiem jānāk laukā, tad vējš uztaisa zosādu, kas nenoiet līdz pat auto, lai dotos pusdienot, šampanietot un vienkārši joprojām būt laukos.
Nobalsot bijām. Visi kopā.
Ja pieminam auto - pati atbraucu līdz laukiem. Braucu pat ar 130km/h. Likās vareni tādam knauķim kā man, bet mašīna viegli viegli slīdēja, tāpat arī gāzes pedālis un bremzes tikpat kā nebija vajadzīgas (: Pirmo reiz ceļazīme 100 man.
Noatpūtušies 7dienas vakarā atgriezāmies Rīgā. Nolēmām, lai nav pēkšņs kritiens atpakaļ ikdienā - jāaiziet uz kīnō. Kīnō smieklīgs.
Satikām arī Jolantu ar Mārtiņu.
Vīrietim kaut kas aizgāja ciet. Man pēc tam - vēl vairāk.
Tiešām nesaprotu. Mans mīļotais tik pieņemošs, tik silts, maigs, mīļš, piedodošs un draudzīgs, un  un un...visa pasaule viņam laba. Bet laikam nav. Un nevis atminas savus aizvainojumus, tos nekad, bet manus. Manas rētas. Vīriešus jau rētas rotā un katra iegūta savā, īpaši skarbā, rūdošā veidā, taču nezināju, ka tie ņem arī sava mīļotā cilvēka rētas un nesā paspārnē. Šoks un sava veidā prieks, cik gan esmu viņam svarīga un ap mani saistītas lietas, kas viņu, patiesībā, nav skārušas.
Abi apdulluši. Pārāk daudz sajūtu, emociju un saiknes.
Naktī, pēc kīnō, aizbraucām pa Mežaparku pastaigāties. Viss tumšs un kluss. Un šūpoles. Mīļotais savādi kluss un pārāk aizdomīgi acis tumsā slaucīja.
Mājās atgriežoties, izskaitīju 7 jaundzimušus zariņus. Lai dzīvo mazās sirsniņas!!

Man ir tāds miera trūkums organismā, ka es laikam vairs nesaprotu NEKO! Neko, kas ir dulls, vēls, skaļš. Neko, kas ir pilsēta, drūzma un steiga.
Toties vakars (nakts - 4:00) beidzās uz bēdīgas nots (lai gan vakars bija tiešām jauks - ar šampanieti, draugiem, grilu, pļāpām, motociklu, dubļainām kājām un kādiem 3gab odiem). Visu dienu biju krāmējusi un šķirojusi mantas, ko ņemt līdzi, ko ārā mest, ko atdot, attiecīgi atbrīvojot ļoti lielas platības skapī. Brīvajās vietās beigās izvietoju mīļotā drēbes, kuras līdz šim visā skapī ir bijušas visneapskaužamākās un izstumtākās, nu lepni aizņēma vairāk kā pusi.

Dārgais ieraugot šo ainu sašļuka man negaidītos apmēros. ):

Vilšanās

Jelll, cik gan es esmu pievilta, maldināta, sāpināta.

Tik neizturami.

Gribas kliegt. Gribas iesist. Gribas aizskriet.

Sēdēt, klusēt un neko nedomāt.

Sāp.

Tas viss pie lietas

Un lai kāda arī būtu sajūsma, un kādas cerības un visas domas un plāni, kaut kas vēderā tā jocīgi sagriežas, kad e-pastā atnāk apstiprinājums - Tev ir pienākusi pirmā vienvirziena aviobiļete mūžā.
Pat neliela baile palūr paskatīties.

Un principā jau vienalga kā un kas un kad un cik man tur viss. Nebūs man tur vissvarīgākais. Mans mīļotais. Par to sirds trīc un baidās. Līdz šim pat 3 dienas nošķirtībā man bijušas mokas. Jel.... Sirds, rimsties...
Mieru. Tagad tikai mieru.

Diena nepelnīti briesmīga pēc tik fantastiskām brīvdienām, taču... ir tāds.. miers nē, bet... siena?! Kaut kāds norobežojums?
Bija, jā, stresiņš, bet parasti es pat par niekiem pinkšku un krītu panikā, bet šoreiz...tik stingra savā nostājā un attieksmē, tik pārliecināta un mierīga. Var jau būt, ka rokas mazliet tricēja, bet to neviens nemanīja, vien es tā viegli jutu..
Just.
Tā ir tā fantastiskā īpašība, kas nav dota katram.
Ļoti iespējams, ka mani sargāja "just".
Mierināja un maigi galvu glaudīja.
Jā, tas noteikti bija "just" (:

Dienas ar tukšumu

Māmiņdiena, šķita, nevarēja kļūt vēl nelāgāka.
Paralēli mokošajai darba dienai, domāju, ko darīt ar abām māmiņām, ko dāvināt, kā aizbraukt. Tie jau tādi plānošanas sīkumi, taču tā kā iepriekšējos divus pēc-darba-vakarus-vēlus biju palīdzējusi Gerdai gatavoties skatei, bij neliels nogurums un īsti nedomājās. Tas jau gan ir labais nogurums, jo darītas labas lietas un satikti jauki cilvēki. Taču dienai bija citi plāni. Sākās ar to, ka pa ceļam pie manis, mocim saplīsa kamera/ventilis un gaiss ne pa kam tur vairs iekšā neturējās. Instrumenti Saldū un servisiem 7diena. Garās melnās kedas, kam bija paredzēts sargāt no vēja, braucot uz motocikla, nu mežonīgi karsēja un vairoja manī īgnumu. Sazvanot mammu, ko bija plānots pārsteigt ierodoties uz moča ar puķēm un mammas mīļākajām konfektēm, cerēto auto moča vietā arī nedabūjām. Nez, vai no augšas tāda nelabvēlība? Galu galā, uzsaucot taksi uz darbu Kārlim, mašīnu dabūjām no viņa (jo mans vīrietis joprojām uzskata, ka viņam viņa mašīnu uz Rīgu nav nepieciešams attransportēt).
Tad nu pusceļu kājām (jo jādodas bija cauri lakstos pēc puķēm mammām) un daļu - ar sabiedrisko, tipināju uz Alfu pēc tām končām. Tad pie mammas ar kājām, jo moča jau nebij, apsveikt, tad, lai tās lietas kaut nedaudz ātrāk kust, pielauzām tēvu, lai līdz Kārlim aizved un tad ju sēdāmies Kārļa ūber-komfortajā autō (kad bija jādod auto atpakaļ, bez maz asara spiedās laukā, tik ļoti man tas auto tīk) un steigšus steidzām uz Saldu pie otras māmiņas, pa ceļam menedžējot, lai Agnese viņai viltīgi neļauj aiziet gulēt un mēs paspējam sabučot uz vakaru un appuķot.

vissirslikti.lv

Šitā sačakarēja dienu.

Ja nebūtu PMS, gan jau uz pinkšķi nevilktu.
Gribu prom no šejienes.
Te viss ir sačakarēts. Nav vairs ko labot.
Piedirsuši līdz augšai. Piedirsuši arī mūs.
Mūsu mazās sirsniņas.
Manu mazo sirsniņu.

Līdz ar pierimušo darba grafiku sāk atrasties laiks atkal ar draugiem un paziņām skriet pasaulē. Un brīnies vai nebrīnies, arī viņi ir mainījušies. Vai nu pašpietiekami kļuvuši, vai apauguši ar otrajām pusītēm, daži pārņēmuši savu blakus cilvēku un pazaudējuši sevi, bet visvairāk – viņi pazaudējuši savu “just”. To, kura dēļ viņus visus iemīlēju. Viņi spēja būt godīgi pat visnejaukākajās situācijās, spēja saprast, spēja smieties un spēja sirdi izkratīt. Tāda sirsnība, kuras dēļ tik naivi šo pasauli mīlēju. Bija spontanitāte, bija daba, bija piedzīvojums. Dzīve.

Tagad? Tagad modē ir čukstus, savā starpā, aiz muguras. Vienatnē vai divatā. Ne vairāk. Nelaist klāt. Pazaudējot jebkādu cilvēcisko uzticību un atklātību. Var jau būt, ka krīze nomākusi, bet man kaut ka negribas ticēt, ka šī nožēlojamā valdība tik vienkārši viņus salauzusi... Bubināt, apvainoties, uzkliegt. Tā tagad.
Viena no tām dienām, kad jāsaņemas, jāsaprot, ka nemainīsies jau tāpēc viss, ka man tā gribas.
Jāsāk aprast ar to, ka nekā jau te vairs nav…