Kalnos. Baisa nakts.

Gardi notiesājuši no Latvijas atsūtītos Laimas zefīrus, iedzēruši tasi karstas tējas, noguruši un laimīgi likāmies uz auss savā mīļotajā auto, savos mīļotajos guļammaisos. Kārtējā nakts tur ārā. Mežmalā.
Kā jau tas pienākas, pēc burvīgās tējas tases, kaut kad naktī pienāk tas mirklis, kad jākāpj laukā no siltā un omulīgā guļammaisa - jādodas tur ārā, aukstumā un necaurredzamā tumsā. Nekur tālu negrasos iet un arī ilgi ne, tad ciklopu šoreiz atstāju auto. Jau tik pat kā izkāpusi no auto, piķa melnumā un klusumā, pēkšņi, turpat blakus, varbūt metra attalumā, iežvadzējās ķēdes. Tādu paniku sevī neatminos un ātrumu arī - iespējams tas bija mazāk nekā 1 sekundes laikā, kad jau atrados mašīnā, ieslēgusies un modinot vīru...

Draudzība. Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.

Man vienmēr ir bijuši blakus cilvēki, par kuriem domāju - lūk, ar šo cilvēku es noteikti novecošu kopā. Draudzene, ar kuru mēs arī pēc gadiem 20, 30 vai 50 vēl vadīsim brīnišķīgas dienas, runāsim par visu un neko, dalīsimies itin visā un vienkārši būsim viena otrai. Ja vēl bērnudārza laiku un sākumskolas "labākie draugi" ir skaidrs, ka nomainās, jo bērnības draudzība ir balstīta uz... mirkļa patiku(!?), tad vēlāk jau šie draugi tiek atlasīti pēc interesēm, emocionālas saskaņas un spējas saprasties, cienīt un mīlēt. Izklausās kā pamats ilgai draudzības noturībai, ne tā?
Manā dzīvē neparasti ir tas, ka tieši visi šie cilvēki no manas dzīves ir tikpat kā prom. Nē, miruši viņi nav, viņi tikai iet pilnīgi citus ceļus, tādus, kas nu jau vairs nekrustojas ar manējiem. Ilgu laiku tiek vadīts fantastisks laiks plecu pie pleca, ar smiekliem, asarām, apvainošanos, salabšanu, vienošanos, izklaidēm, atbalstu un arī klusu kopā pastāvēšanu, bet vienā mirklī, varētu teikt, ka visnegaidītākajā, tas beidzas.