Pērles jeb Moeraki akmeņi.

Turpinam ar aizvēsturiskām bildēm (ja šitā turpināšu slinkot ar bildēm, otru pusi ceļojuma varēs skatīties jau, kad mājās būsim!).

Pa ceļam no kaut kurienes uz kaut kurieni, mans lieliskais kartogrāfiskais izzinātājvīrs (man šķiet, ja es ceļotu viena, viss ko es būtu redzējusi, iekļautos paragrāfā zvēri, koki, muzeji, veikali un kafejnīcas) nolēma piestāt pie Moeraki pērļakmeņiem. Mani gandrīz nebija iespējams pielauzt doties skatīties uz akmeņiem krastā, ārā pietam auksts un dikti vējains, bet vienmēr lieliski nostrādā arguments pašai sev - šeit es esmu vienu reizi mūžā, jāiet lūrēties arī uz akmeņiem, lai cik garlaicīgi neizklausās. Izrādījās, ka it nemaz nav garlaicīgi - lieli sfēriski akmeņi, miljonus gadu veci, sver vairākas tonnas un ir līdz pat 3m diametrā lieli... Še Tev akmeņi!

Okeāns un vīrs.

Jeb mana mīļotā vīrieša piedzīvojumi lielajos viļņos (:

Tatad skaidrs, ka šoreiz neliels ieskats mana vīra nelielajā, bet būtiskajā piedzīvojumā ar okeānu. Tur, kur iepriekšējā reizē minām uz roņiem, nākamajā jau uzdrošinājāmies kāpt ūdenī. Uzdrošinājās viņš. Nopirkām ķermeņa-dēli un vajadzēja iemēģināt.
Lūk, kā Edgars okeānu iekarot devās....

Neuzkāp ronim!

Pat ja nemetamies piedzīvojumos, nekāpjam pasaules stāvākajās ielās vai neejam pārgājienā kalnos (un mums virsū, tfu tfu tfu, nekrīt meteorīti), tad mums tik un tā patīk iziet svaigā gaisā, pastaigā gar okeānu, apdomāt skaisto dzīvi... Un tā nu devāmies pastaigāties gar okeānu. Pirms tam pa taku uzskrējām virsū ģimenītei - tētim ar diviem sīčiem. Un tēvs mierīgi mūs sveicina un piemetina, lai neuzkāpjam ronim. Un iet talāk. Bet sīči spiegdami - "jā!! ronis! var uzkāpt! visur!!!roņi! ronis! nemaz nevar pamanīt! ronis!.." Pateicāmies par brīdinājumu un devamies tālāk. Ne uz takas mums izleca kāds ronis, ne arī tikuši pie krasta manījām roņus. Bet mēs kļūdījāmies. Viņi bija VISUR. Paslēpušies. Speciāli vai nespeciāli. Un galu galā - tie tiešām mētājās arī okeāna malā, tā ka gandrīz uzkāpu. Dullie. Gan mēs, gan viņi.
Lūk, Jums roņu reportāža ar visu videjõ (:

Atrodi roni!

Nedēļas bilde.

Katram no bērnības saglabājusies kāda bilde ar sevi mazmazītiņu kādā neprātīgā põzā. Un ne jau kurā katrā ikdienas mirklī, bet tieši miegā..Bērnībā mēs pratām aizmigt uz visa un visās pozās, kādās iespējams un nav iespējams. Tad nu redz, nekas daudz nemainās, kad cilvēks pieaug un ir noguris. Lūk, Jums dodu savu miegu  automašīnā, 6dienas dienvidū, kad pa nakti jau Sīmanis spiests ap 10 stundām, bet pusdienslaikā atnāk tas saldais saldais saldais atkal... Un noder lokanums un jõga. (:

Pasaulē stāvākā iela un bāka. Stacija arī.

Kādu laiciņu atpakaļ, laikā pēc Jaunā gada iestāšanās, dzīvojāmies pa Danedinu. Tur, lūk, ir ļoti skaista stacijas ēka, pasaulē(!) stāvākā iela, ko te jau kaut kad biju minējusi, un protams neliela pastaiga pie okeāna. Kur okeāns, tur bākas un kaijas. Lūkojiet nu paši, kā tas izskatījās:

7dienas vēlās brokastis. Brančs?

Neba nu tā, ka meklējām, katrā vietā iekšā iedami, prasīdami uz ielas un lasot avīzēs, taču acis turējām plaši atvērtas uz mīlīgām vietām, kur paēst, pasēdēt un pabaudīt. Beeeeeeidzot vienu tādu atradām, par pārsteigumu - pilsētas galīgā nostūrī, pie okeāna, jāsaka gan (:
Ar atmosfēru, sirsnīgu un mājīgu apkalpošanu un gardiem, pietam arī - acīm baudāmiem - ēdieniem.
Lūk, kā nolaiskojām svētdienas vēlo rītu Medū.