Pirts.

Tā ir ļoti attīroša, sajūtu pārpilna un tomēr relaksējoša atpūta garam un ķermenim.
Man pirtis nekad nav bijušas īsti tuvas, ja nu vienīgi skolas laikos, kad tas bija izdzīvošanas jautājums.
Nu jau labu laiku es pirtī neeju.
Pēdējo reiz iegaju pirtī Smiltenē, kad mani nopēra kārtīga pirtniece ar visām nepieciešamajām zināšanām... un šajā nedēļas nogalē. Pirtnieka gan man nebij, vien topošais vīrs, kurš ar pirtslotu jau manevrēja gana meistarīgi, bet kkas tomēr pirtī ievilka. Varbūt tas bija aiz loga lēni krītošais, lielo pārslu un miera sniegs, varbūt tā bija kompānija, kurā atrados (tikai es ar mīļoto un vēl viens tuvs draugu pāris), kamīns un LV mellenes, bet varbūt ... nezinu. Taču sajūtas bija pasakainas. Es izsutu kā tāds labs cīsiņš izsūt vārošā ūdenī (es zinu, ka varēju izdomāt labāku salīdzinājumu), bet izkaršana laikam nebija labākā daļa, jo pirtis esmu izslēgusi kopš sapratu, ka kontrasts no karstas pirts - ledainā ūdenī - nav man. Taču šosestdien.... tas bija man. Tas bija kā radīts man. Ar lāsītēm noklāto ķermeni metos laukā no pirts, lēcu pāri zirgizmēra sunim, kurš gulēja uz lievenīša un kuru tas galīgi nesatrauca, metu dvieli pa gaisu un metos kupenā. Svaigi uzsnigušā, mīkstā un pūkainā Kurzemes lauku kupenā. Kā lielā zemes segā.
Varbūt tāpēc esmu droša, ka tā ir īstā vieta kāzām. Varbūt tas ir kāds veids, kā mēginu sevī šo vietu ierunāt un iesildīt. Bet lai kas tas būtu, tas izdodas.
Miera, draudzības un mīlestības vieta.

Precnis 4. Darbošanās, planošana

Laiks skrien. Un notikumi notiek. Bet pieķerties...pieķerties pierakstīt nav laika.
Lai gan diez ko aizraujoši arī nemaz nav. Daudz satraukumi par kāzām, darāmo. Daudz darba, lai nopelnītu naudiņu. Un man, kā vienmēr, par daudz domu galvā.
Trešdienas nu iegājušās kā baznīcas dienas. Dievkalpojumus neciešu ar katru reizi vairāk, bet kas jādara - jādara. Mums ir divi mācītāji, kuri katrs, pavisam savā atšķirīgā izpratnē par dzīvi un lietām, stāsta. Viens ir labsirdīgs un uz mīlestību aicinošs, otrs - negāciju pilns, sliktu auru izstarojošs un cilvēkus noniecinošs.
Vēl nedēļas nogalē bijām apskatīt un 100% apstiprināt kāzu balles vietu. Būs skaisti.
Kāzās būs suņi. Tā ir labā ziņa (:
Šodien kleitai mērus noņēma. Arī laba ziņa.
IR gredzeni. Ļoti labā ziņa ((:

Precnis 3. Jaunatklātā puse.

Fotogrāfs ir, autõ ir, kleitas skices, dizainere un šuvējas arī ir. Pat mācītājs un vieta ir.
Un tad sākas tā daļa, kur es domāju... spriežu, secinu, aizdomājos, fantazēju un... skumstu.
Esmu jau šim visam piedēvējusi ekselentu un oriģinālu nosaukumu - "pirmskāzu depresija". Protams, nav tik smagi, kā izklausās, taču sajūtu amplitūda ir tiešām plaša.
Jau pats primitīvākais - aicināšu uz kāzām savus draugus.... un aizdomājos par to, kas ir draugi un sanāk, ka varu uzaicināt kādus 3 gab! Tad domāju, kā lai atrisina savas maija āra kāzas plus vēl aizdomājoties par faktu, ka var līt. Var līt VISU dienu. Un ko liks galdā?
Varbūt tomēr kāzas tikai 4atā? Ar vedējiem (ko tad jau vairs tik par lieciniekiem var saukt), varbūt vēl ģimeni? Bet tad jau tai kleitai nekāda jēga, lai gan kāda kleitā vispār jēga, ja ideja, kas pati svarīgākā, ir saistīties ar mīļo cilvēku, nevis taisīt modes šovu un vispār.. bet vienreiz mūžā, kas ir viens tēraudciets arguments manā sapņainajā fantāzijā un prātā. Ko es vispār darīšu ar tik mežonīgi dārgu kleitu vienai dienai? Bet lūk mana diena un vienīgā.
Sirdsapziņa, žēlums, šaubas...
Un kur ir mans jaunās līgavas prieks?

Kādēļ tikai problēmas un neziņa?
Kāpēc tas viss ir tik grūti?
Laikam jau tas "draugu jautājums" ir vissāpīgakais. Kā to risināt? Ar viņiem. Ar sevi.

Jo tas, ka aprecēšos, plika, peldkostīmā vai savā superduperdizaina kleitā, ir fakts. Bet tas pārejais. tas apkārt. Dzīve.

tainī hotdogi

31. janvarī Olgai bij jubīleja. Ar nosacījumu ierasties ar paša gatavotu kārumu. Man darbs līdz 18iem. Ātri un forši?
Māāziņi hotdogi (:

(es apsolu - kāddien man būs civilizēts un labs fotoaparāts un skaistas bildes līdz ar to) (:

ņemam 700g cīsiņus un vienu paku ar 5 kārtainās mīklas plāksnēm (pirku saldetās),
plāksnes 15 min atlaidina, šķērē un cīsiņus spēj tik tīt iekšā.