Māsa

Jēēēēēēēēē, pēc 6h bučošu māsu, skaušu un vedīšu uz savu mitēkli.
Pirms tam gan mums transports būs jāpagaida. Sēdēsim maķītī (jo tas vienīgais būs atvērts, tas vispār vienīgais ir atvērts pēc 17iem) un dzersim kādu karstu dzērienu, pļāpāsim (:
Woooohooooo (:

Bildinājums.

Tikušies nebijām bez dažām dienām 2 mēnešus. Tikpat kā vesela mūžība.
Arī lidostas ainiņa nu gluži kā filmās, kur lielā pūlī abi viens otru izstieptiem kakliem, satrauktu skatienu meklē meklē meklē.... un skatieni satiekas! Un viņi skrien viens otram pretī un krīt apskāvienos, kuros kavējas vēl ilgi, atgūstot otra smaržu, lūpu pieskārienus un čukstus.
Ir tik burvīgi atkal būt kopā.
Londonas  daudzie stāsti lai paliek Londonā un mūsu atmiņās. Šoreiz tikai viens no visiem.

Prom no mīļajiem.

Atvadījos no bloga 3dienas vakarā, kad aizsteidzos uz tomēr pēdējo autobusu, kas ved uz Notingemu.
Autobusa pieturā, kurā biju vismaz 15min pirms autobusa, no kāda cita autobusa izkāpa šofere, dāma vēlējās uzsmēķēt, un kā jau ar angļiem te tas vienkārši notiek, runājāmies līdz pat mana transporta pienākšanai ostā. Patīkami aizskrēja laiks.
Notingemā, nu jau vēl vairāk stresodama un gānīdamās par savu smago somu, desoju uz 10min attālo citu pieturu. Pieturu, no kuras attiet autobusi uz lidostu. Arī šajā pieturā biju ļoti laicīgi un varēju brīdi vērot, kā no ielas pretējās puses kluba jaunieši pārģērbušies dažādos tēlos (varbūt helovīna atmiņās vēl) vēlās, cēlās, auroja, klaigāja un visādi citādi izpaudās.
Lidostas nakts bija gara. Ļoti gara. Izminēju vai visas krustvārdu mīklas, izskatījās, ka arī neapmierinu ar savu pārāk ilgo atrašanos kafejnīcas oficiantu, lai gan apēdu maizīti, izdzēru latti un vēlāk arī tēju.
Laikā starp 4 vai 5iem no rīta beeeeidzot sākās čekins. Laimīgi izstāvēju rindu (beidzot kaut kas notiek, kas gandrīz neļauj aizmigt), mierīgi izgāju drošības pārbaudi un biju otrā pusē, ha hā. Tai otrā pusē man spēka jau vairs nebija tikpat kā nemaz, pat rokas trīcēja, tapēc piesēdu līdz šim dārgākajā Hesburgerī (vai varbūt tas bija BurgerKings??) un apēdu burgeri. Kartupelīši ielidoja maisiņā un tālāk - somā. Nebija spēka tik daudz apēst.
Tālāk jau mega rinda, Ryanair briesmīgā somu izmēra pārbaude, kas līdzīnājās vairāk pazemošanas aktam un tad jau lidmašīna.

Ir! Ir 2.novembris. Mīļotais šobrīd droši vien jau 30 sekundēs uz marsa dara baudni ausīm. Uzdāvināju.
Tikmēr es sajūsmināta, ka esmu sabāzusi somā VISU, ko gribējās paņemt līdzi (: Kaut nu 1) soma izturētu un nesaplīstu, 2) tajā nebūtu vairāk par 10 kg un 3) tā atbilstu izmēram. Par to tik uztraukumi.
Ēdu auzu pārslu putru ar āboliem un mellenēm. Vakariņas pirms braukšanas.
Biju domājusi uzsākt braucienu 22:30 - tā teikt - jo vēlāk lidostā, jo mazāk jādirn, bet es jau tagad dirnu un nespēju vairs sevi nodarbināt, lai puncī nepacietīgi nekņudētu un nebūtu liels satraukums. Prasās process.
Tā ka iespējams došos jau uz to, kas 21:30. Nu nekas, ka lidostā ātrāk. Man tak krustvārdu mīklu žurnālis. Un telefõns. Un miegs tak arī nāks ciemos (: Un ceru, ka būs vaļā kāda kafejnīca. Un vispār - cik ta var šitā mierīgi nosēdēt, m?
Es tak vairs pat nespēju apjaust, cik ļoti gribas no šejienes prom, tfu, gribēju teikt - cik gan ļoti gribas uz mājām pie mīļajiem.
Gribu māāāāājāāāās!!!!
Līdz izlidošanai vairs tikai (!) 10h. Jēēēēl...

Melns un balts.

Saulaina, mazliet vējaina, bet silta 7diena.
Jau atkal divas dienas pēc kārtas brīvas. Par daudz, tas ir par daudz man šeit, lai gan nenoliegšu, ka šodien daudz esmu paspējusi un nākamās divas dienas tikpat kā nekas nebūs vairāk jādara, vien jāstrādā un jāguļ, lai ātrāk laiks rit. Trešdien arī, bet tā diena vairs neskaitās, jo tajā sākas ceļojums, hi hi (:
Vakar biju Notingemā. Iztērēju kaudzi naudas. Tik, cik Latvijā mēneša laikā nopelnīju. Sirdsapziņas pārmetumi mijās ar sajūsmu par jauniegūtajām bezatlaižu lietām. Divi pāri Blowfish zābaciņu, mmmm, pasakaina un lieeela stirnu soma, brieža cepure arī, nu dikti smieklīga, ar ragiem protams, no PULP, veikala, kas ir katra alternatīva jaunieša, varbūt arī vairs ne jaunieša, sapnis. Nopirku arī labas lietas māsai (soma, šorti, šalle) un krustmeitai ("ādas" jaku). Nesaprotu, kā to sabāzīšu savā stirnu somas rokasbagāžā, lai lidostas kontrole mani izlaistu cauri, nepaziņojot, ka "šis nu ir par daudz, jaunā dāma".
Ak, mīļotajam tak sagādāju lieliskākās austiņas (pleijerim) evā'. Ceru, ka dikti patiks. Tā kā viņš reizēm šito manu bībeli lasa, nelikšu linku, lai vismaz tik daudz viņam pārsteigums, jo to, ka būs austiņas, viņš jau zin.
Māmiņai atvedīšu vietējo "emīlu gustavu" - tiešām lielisku šokolādi. Pati pierakstījos šīs šokolādes fanu pulciņam - klubam. Drīz pa pastu man nāks šokolāde, jammīī. Patiesībā, ļoooti liela iespēja, ka tā šokolāde būs klāt, kamēr es vēl LV būšu.

sajūsma. sajūsma arī tagad par lieliskāko foto atklājumu sev - melnbalto filmu. un ir jau arī iemesls - 6 latus par filmiņu vēl nekad nebiju atdevusi. (: melnbalts turpinājums sekos. p.s. bilde - Londona. fonā St Paula baznīca.

olalāā

mani draugi. lācs, brieds un vards.

No 6dienas ar mums dzīvos vēl divi jaunēkļi. Viens no tiem esot skeiteris.
Rīt pārvācos uz mazāko istabu mājā, lai dotu savējo puikiem.
Te kaut kas tomēr mēdz notikt. Interesanti.
Kas vēl? Vēl tikai 6 dienas līdz Lielajam Ceļojumam (:

Līst.
Vakar bij pērkons uz zibens. Dzīvākā lieta, ko esmu šeit dzirdējusi, redzējusi un jutusi.
Man ir karamelē mērcēts ābolis uz kociņa.
Un āboļu kanēļa tēja. Mmmm.

Papīra mežs.

Darbs man ir patiešām interesants.
Vai pērkat jaunas grāmatas? Un tad, atnesot tās mājās, atverot pirmā lieta ir grāmatu pasmaržot?
Es strādāju printēšanas kompānijā. Tur katru dienu sanāk turēt rokā tikko no iespiestuves, tikko sagrieztu, tikko iesietu...
Es jau pati iesienu grāmatas. Protams, ar pavisam milzīgajām mašīnām es vēl nestrādāju (un nedomāju, ka kādreiz arī kāds laidīs klāt), taču iesiet vienkāršākos variantus nu gan māku.
Bet jā, pats galvenais - tā smarža un aura. Svaigi raksti, bukleti, bildes, spēles...
Ja vien neskaita faktu, ka tur zudībā tiek laisti meži. Printē nerēķinot. Dienas laikā man bieži vien nākas izmest vai veselu koku... Ja tos papīra kalnus atkal par kokiem varētu...Būtu mežs. Liels liels, biezs biezs mežs.

Arī Oxfordas vārdnīcas gatavojam mēs. Vismaz esam vieni no, tapēc, kad sagribas mani tuvāk sajust - ieejiet gramatnīcā un paņemiet rokās vārdnīcu. Varbūt, ka tieši to speciāli Tev būšu izgatavojusi es (:

P.S. Man te ir nejēgā vientuļi.
P.P.S. Vēl tikai 11 dienas līdz Lielajam Ceļojumam (:

Miers

muzik: Hellsongs

Vakars tik mierīgs.
Es runāju, viņš klausās.
Pasmaida par mani.
Runāju visu, kas patīk.
Klausās.
Maliet to, kas nepatīk.
Bet viss par skaisto.
Klausās.
Ļauj ticēt,  ka reiz es būšu pasakā.

Miers.
Tik mierpilna sajūta man sen nav bijusi, šeit esot.
Mierpilni eju tagad gulēt, lai rīt tāda sakārtota uz darbu dotos, un varētu jau mīnusot vienu dienu vairāk līdz braukšanai ciemos pie Jums (: Bezgalīga ilgošanās.

Klausās. Un mīl.
Miers ar mīļoto šovakar.
Paldies Tev, mīļš (:

Mīlestība

Vakaros, ar ciklopu, tumšā istabā zem segas esot, lasu Noras Ikstenas Amour Fou.
Tur par mīlestību.
Labi uzrakstīts. Mīlestīgi.
69. pantos.

Īvs un Ada. Cieš, mokās, mīl, jūt, redz, neredz, saprot, laužas un mīlējas. Pa vidu Amo. Viņš no debesīm.

"Nekas vairs nav viennozīmīgs un saprotams, ar gribu nav pat iespējams apturēt tās sāļās ūdens straumes, kas gāžas no acīm. Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Amo gribētu te atnest mīlestības gudrību. Gudru mīlestību. Kas nāk no debesīm tīra, nesamaitāta un bez grēka, pieklājīgi sveicinās ar zemes velnu, iemiesojas cilvēkā, kurā dievi sadzīvo ar dēmoniem, un pēcgalā padara to mierīgu un labu."

Ļoti atklāti.

Esmu sasodīti viena.
Ja neskaita faktu, ka man ir Kristīne ar Uldi, kas dzīvo augšējā istabā un spēj ienīst visu, kas kustas un kas nekustas, tad arī mana mazgadīgā darba kolēģe, kura, lai gan ne tik apveltīta ar intelektu, tomēr gana draudzīga un komunikabla, nu iespējams atrodas apcietinājumā par narkotikām, kas arī ir vienīgais izskaidrojums viņas nozušanai no zemes virsas ar visu telefõnu un darbā neierašanos pēdējās 3 dienas. Stāstu par narkotikām izstāstīšu, kad viņa beidzot būs atpakaļ uzradusies (un es ceru, ka tas notiks).

Londona 2011

Sveicināta, Londona. Pilsēta, kurā ceļu būvējot, tie apiet zīles (:

Liela pilsēta. Un daaaudz saules. Kad Jums pēdējoreiz
oktobrī bija +30?

Kad mājās nekā nav...

"Kad mājās nekā nav, paņemam garneles un avokado un.." tāda vai līdzīga doma Mārtiņam Rītiņam reiz izskanēja daudzos viņa raidījumos. Viņš ir fantastisks. Bet ne par viņu šoreiz. Šovakar par ēdienu.
Par to, kā ir tad, kad man mājās vairāk nekā nav. Ledusskapis tukšs, pieliekamais arī, jo jau rīt, agri no rīta, pametīšu šo 3stāvu namu uz četrām dienām, lai nodotos mīlestībai Londonā. Attiecīgi - nekas lieks iepirkts netiek, lai nesabojājas, un vispār man šonedēļ īpaši mazbudžetīga nedēļa sanākusi.
Tātad, kad mājās nekā nav, ņemu lasi, saldo krējumu... Bet ja nopietni, tad nopietni - no jubīlejas suši bija palicis lasis, ko sasaldēju, veikalā pa 9 saņķiki nopirku burkānus un mazo paciņu saldo krējumu par 60 saņķikiem (vietējiem, of hõrs), un mājās vēl mētājas daži kartupeļi no šīs manas mazbudžeta nedēļas paikas. Sīpoliem uz maisiņa vispār rakstīts, ka bija jaizlieto līdz augusta beigām, tā ka sazin, kad pirku tos (:
Tad nu sagriezu burkānus, sametu mazūdenī katliņā. Sagriezu arī kartofelīšus divus un sametu katliņā. Ļāvu paburbuļoties tiem, tad metu klāt sīpolu un lasi, paralēli garšvielojoties ik pa laikam, un pašās beigās - saldkrējumiņš. Un voilā, man ir laša zupa, kad mājās nekā nav. Starp citu - man pirmā pašgatavotā zivju zupa mūžā (:
Labu apetīti man (zupa sanākusi tiešām lieliska!) Un Jums, ja ēdat (:

P.S. Vispār jau graujoši grūti ir pagatavot maltīti vienai personai, vienreizējai lietošanai. Žetons man (:

Sirsniņai.

Atmiņās kavējoties. Šādu apsveikuma kartiņu saņēmu savā dzimšanas dienā, kopā ar visu lielo paku, pilnu ar Stendera vannas bumbām, Emīla Gustava šokolādi, Pūres šokolādi, krustmeitiņas roku darinājumiem, dzērvenēm veselīgu zālīšu pūdercukurā, Agneses Narņickas jaciņu, mīļotā kreklu, jõgas tēju un veselības tēju un un un....vairāk nemaz neatceros (: Zinu, ka no pakas izsprāga milzu Mīlestība!

[bilde no Zvērā'11. by Kaplis]

Vājuma brīdis

Es Jums nemelošu.
Šodien gāja slikti.
Man ir bezgala vientuļi.
Man nav naudas un man ir kartupeļi rītā un vakarā.
Cēlos 4os no rīta. Bez komentāriem.
Pa nakti palika slikti no manas slimības. Pa dienu vārgums.
Man te neviena nav.
Ļoti, nu tā, ka ĻOTI gaidu, kad atbrauks Aija. Ja atbrauks.
Un vēl ļotāk gaidu 5dienu. Londonu. Mīļoto.
Daudz uztraukumi par motociklu, apdrošināšanu un tamlīzīgiem niekiem, kas nav nieki.
Ļoti daudz nevajadzīgi uztraukumi sadzīviskie. It kā metīšot mūs no mājas ārā.
Kā jau minēju - vissirslikti.co.uk.
Un tikko uzzināju, ka neesmu saņēmusi paciņu ar zaķiem no draugiem jubīlejā. Vienīgo cerību dod fakts, ka māsa tikko saņēma 3nedēļu ceļojošo paciņu no manis.

Pašai savs

Man šeit ir pašai savs Forests Gamps.
Tas taču ir tik piemīlīgi.
Katru darba dienas rītu, uz darbu ejot, pieturā stāv vīrietis. Jauns vīrietis. Gluži Foresta labākajos gados.
Stāv viņs tur gan tad, kad es izeju no mājas visagrāk, gan tad, kad ar velõ braucu - visvēlāk. Esmu rēķinājusi, ka kādas 40-50 min viņš tur stāv noteikti.
Kas vēl? Vēl viņam vienmēr ir sporta soma un maza ēdiensomiņa - balta ar zaļu.
Stāja viņam ari tāda...piemīlīgi forestiska.
Viņš vienmēr stāv vienā un tajā pašā vietā, ceļa malā, pie pietures zīmes staba.
Viņš ar sevi mēdz klusi sarunāties.
Katrai mazai pilsētai savu Gampu.

Siltums

Šodien gan ir tā, ka visu varētu mest pa gaisu un braukt mājās.

dienas aizrit

Nē, lūzuma punkts tas vel nav, jo tā, ka gribetos visu pa gaisu mest un braukt atpakaļ, tā galīgi nav. Drīzāk tāda iekšējā krīze. arī apkārt visi tie glupie latvieši un es viena no viņiem. Ko sasniegusi? Ko te vispār daru?
Un tad nu vakar bija grūti. Cēlusies pusē5os no rīta, gajusi stundu kājām uz darbu, tad 12h strādājusi...Un tad nākot ar tam pašām divam kājām atpakaļ, uznāca...drīzāk aizgāja. Aizgāja man ciet un palika tik tik vientuļi, nu tik tik bēēdīgi...
Un es pat nevaru pateikt, vai man kaut kas/kāds pietrūka, vai bija kāds ne tā paskatījies virsū.
Tā vienkārši bēdīgi un viss. Laikam jau ta gadās. Rīt atkal uz darbiņu, tad jau gan jau labāk būs.

P.s. Ko es darīju savā vienīgajā brīvdienā pa 2 nedēļām, tas ir, šodien? Iztīrīju visssu māju, aizgāju uz pilsētu (tagad man jauns gredzens, jauni auskari un broša) un sagādāju sev mitrumuzsēcējus (papildus), jo tas viens, kas ir, manuprāt, netiek galā ar to mitrumu kalnu, kas man jāelpo, tapēc tagad 1gab skapī un divi istbā un iespējams pat nedabūšu tuberkolozi. Bet vispār jau dulls mitrumiņs te uz salas. Tad atnācu mājās, uzcepu sev ribiņas bārbekjū mērcē, frī kartupeļus un briseles kapostiņus. Skatījos meiteņu filmas. Darīju internetus. Lai silti un kouzī. Arī izmazgāju un izkāru veļīņu saulainajā vējainajā 7dienā, bet tikko biju iekšā, tā sāka gāzt. Klasika.

p.p.s. pirmdiena dulla - 13h darba diena. eju izrubīties. ārā daudz vēji.

Vējš un lietus.

Saule un lapas.

Kamēr Katja ālējas,

tikmēr man kastaņi. Anglijas kastaņi.

Man ir (2)4 gadiņi

un nu jau dikti daudz radziņi (: He!
Nu tad tā. Te nu bildes no jubilejas. Īsti stāstīt nemaz nav ko. Diezgan normāla prombūtnes dzimumdienas depresija, bet šķiet, vieglā formā.
Pa dienu darbs, vakarā - ciemiņi (veseli divi, neskaitot mājas iedzīvotājus. vēlāk arī Oļegs pievienojās) (: Mani centieni būt aizņemtai visu dienu diezgan labi izdevās.
(p.s. minūti pēc 12iem pēc mana laika, manā istabā iespērās mani mājas biedri ar sūkļa boba torti, pūšamām svecītēm un bambusu, tā ka sāku dzimšanas dienu jau pirms mošanās un pirms savas faktiskās dzimšanas
p.p.s. atvainojos par sevi vien bildēs, bet viss ir pavisam vienkārši - neviens cits netika fotogrāfēts)

es un Bobs