Putniņš snauž. Pludmale.

Pametuši ciemu ar diviem tās iedzīvotājiem, devāmies jau atkal tālāk. Lejā. Joprojām uz dienvidiem. Un tā kā lielākoties virzījāmies gar krastu Tasmāna jūrai, tad arī ūdeni redzējām daudz. Un visko citu arī. Lūk:

Pēc zelta un kazām.

Ceļš vijās tālāk. Ja tie nebūtu foto, bet filma, tad te noteikti būtu kadrs ar garu ceļu, retiem, mazapdzīvotiem ciematiem pa ceļam, daudz saules un kalnu visapkārt. Mašīnai logi vaļā un pa tiem izkārta galva vai kājas, ļaujot gaisam tās noglāstīt... Vienmuļš, garš, taču skaists ceļš.
Atmosfēriski šeit ārkārtīgi iederas šis klips:



Kamēr tas aizved pie nākamā galamērķa.

Weka, wekas ģimene un džunglis.

Burvīgs, saulains rīts. Aiz durvīm kāds skraida. Veru vaļā durvis, lūkojos laukā un skat, kas tur aizdeso....

Weka.

Hokitika

No diezgan lietainās, vēsās, taču viennozīmīgi mitrās Artūra Pārejas, devāmies tālāk uz dienvidiem. Teicām ardievas jaukajiem un vienīgajiem augstkalnu reģionu papagaiļiem - Kea.