Līdz galam. Pīle vēderā.

Rīts. Skaists, saulains un gards. Laiks pīlei, vakar viegli iesālītai, galdā celties. Tāpat arī karstai tējai/kafijai. Uzmundrinošam ugunskuram ar'.

Pīle, viegli salto nakti pārcietusi.

Iezis, spilvens un aizkadri.

Turpinājums airēt izrādās ārkārtīgi sekmīgs.

Māra un 8 rūķīši. Piedzīvojums dabā.

Ieradusies Rāmkalnos - "aplauzos". Par mieru, burziņu un sauli. Viss notika lēnām, saules pielietā teritorijā, pilnīgā mierā ar smaidiem un sarunām, čupojoties krietni lielākā barā, nekā to biju iedomājusies - pretī gaidīju cilvēkus apmēram trīs. Taču 10 vīri man pa priekšu grozījās, laipnojās un vēl uz gardu Rāmkalnu kafiju aizveda.
Te nu mēs bijām. Piedzīvojumā.

Queenstown. Burgeri un Kriss Bērziņš.

Atgriezos pilsētā. Vīrs sagaidīja ar "Nu???" (:
Iespaidi vēl nemaz nenāca ārā. Visu to emociju tik daudz. Un kā lai vispār ko tādu apraksta? Bet nu fakts arī, ka visu dienu nekas nebija ēsts, lika manīt - bija ar steigu jāiet labot vēdertukšums. Skaidra lieta, ka atrodoties Queenstownā, tad to darīs tikai un vienīgi Fergburgerā (: Gan jau burgeri ģīmī bāžot, arī tā saruna ritēs vieglāk.

Queenstown. Kererū un burve*.

Modāmies Queenstownas ezera Wakatipu (80km garš, dziļākajā vietā - pat 380m dziļš) krastā, Kā jau rudenī un kā jau pie ezera - rīts bija drēgns un rasas pilns, taču uzsila jau pirmajās saules stundās, diena solījās būt jauka pati par sevi, tad nu devāmies dabā. Bija jānosit laiks (ak, nabadziņš!) un jāpiemirst arī uztraukums...

Wanaka. Zelta rudens un pupu-vestes.

Vēl tajā pašā vakarā tuvojāmies Wanakai, un ainavas bija neaprakstāmas. Pasaku ainavu malā tad arī pārnakšņojām, lai mostos saules pielietā dienā un pavadītu to īpaši patīkami, katrs darot sevi sajūsminošas lietas.

Taku diena III. Zilie baseini.

Lietutiņš te parādījās, te atkal zuda, īpaši neslapinot, bet atstājot vēsu mitrumu gaisā (un mašīnā). Taču plāns ir plāns un takas - jāiziet. Ieguvēji beigās būsim mēs paši.
Vēl pa ceļam uz nākamo taku, piestājām skaistā upes malā, ko izskalojuši ledāju ūdeņi un izcirtuši tiem līdzi nākošie akmeņu blāķi, taču ilgi tur neuzkavējāmies, jo daudzie piestāt gribētāji radīja tādu kā steigas auriņu, un gaismas stundas, rudenim pārņemot Jaunzēlandes kalnus, kļuva mazāk un mazāk, atstājot izpētei arvien īsākas dienas. Tā teikt - čop čop!!